Antīkā filosofiju, , apliecina hellēniskā gara tradīciju, sevī ietver gan grieķu, gan romiešu mantojumu. Tas ir grandiozs vēstures periods, kas aptver gadu tūkstošus – 6.gs. pr. Kr. Līdz 529.g.pēc Kr., kad Romas imperators Justiniāns slēdz pagāniskās filosofiskās skolas. Līdz tam laikam daudzi antīkās domas elementi ir paspējuši iesakņoties jaunajā kristietiskajā kultūrā .
Antīkas filisofijas vēstures izpētes loģiku nosaka tās attīstības galvenie periodi to noteikšnā jāievēro, pirmkārt, vergturu sabiedrības un tās kultūras vēstures periodizācija; otkārt, filosofijas kā īpašas sabiedriskās apziņas formas attīstības pakāpe; treškārt, atsevišķos vēsturiskos posmos dominējošās tēmas antākās filosofijas attīstībā un tās pētījumu priekšmetā; ceturtkārt, nojēgums, ka jebkura periodizācija, kas mākslīgi izjauc fenomena (šajā gadījumā – antīkās filosofijas) vienotību un iekšējo saistību, ir relatīva.
Antīkās filosofijas vēsturi var iedalīt šādos periodos:
1.posms – 6.gs. – 5.gs. 1.puse pr. Kr. – pirmssokratiskais jeb natūrfilosogiskās un kosmoloģiskās problemātikas posms. Tajā iekļaujas Milētas skolas, Efesas Hērakleits, pitagoriešu skola, elejas skola, Empedoklis, Anaksagors, Dēmokrits;
2.posms – 5.gs. 2.puse pr. Kr. – sokratiskais posms: interese par cilvēku, viņa apziņu. Šajā posmā iekļaujas sofisti, Sokrāts, sokratiskās skolas:
3.posms – 4.gs. pr. Kr. – priekšplānā izvirzās kosmoloģiskās problēmas (atšķirībā no pirmā perioda šajā posma kosmosa izpēte tiek veikta topošās filozofiski kategoriālās domāšanas līmeņi), objektīvi ideālistiska izpētes metode: par nozīmīgu izpētes priekšmetu kļūst cilvēks (izziņa, tikumība),sabiedrība un valsts. Darbojas Platons un viņa Akadēmija, Aristotelis un viņa Likejs:
4.posms – 4.gs. pr. Kr. – 6.gs. – hellēnisma filosofija. Uzmanības centrā ētikā problemātika. Agrā, vidējā un vēlā helēnisma filozofisko skolu darbība.
Cilvēces kultūras šūpulis ir mīts. Arī bērnību tā pavada mīta valstībā, kas dāvā patvērumu un drošības sajūtu, sakausējot cilvēku ar dabas norisēm un apliecinot reizi par visām reizēm iedibinātu kārtību. Cilvēces turpmākajā attīstībā pasaules aina nekad vairs nav bijusi tik skaidra un viennozīmīga kā mīts. Tas zina atbildes uz jebkuru jautājumu. Šo apziņas bērnības stāvokli var salīdzināt ar savdabīgu domas paradīzi – doma nepazīst rūpes un šaubas. Kā vēsta Vecā Derība, pirmajiem cilvēkiem nācās atstāt Paradīzi nepaklausības dēļ. Pārāk neremdināms bija viņu alkas iepazīt labā un ļaunā at5ziņas augļi. Par sodu viņi tika iemesti rūpju un raižu, neziņas, šaubu un meklējumu pasaulē.
Dažādās kultūras un reģionos cilvēka saikne ar mitoloģiskās domas bezrūpīgo pasauli saglabājas gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem ilgi. Laika gaitā no mitoloģiskās apziņas dzīlēm iznirst jaunas domāšanas un pasaules apguves formas, liecinot par atšķirīgu cilvēcības formu veidošanos, par citu – no mitoloģiskās pasaules atšķirīgu – pasauļu tapšanu. Kā zināms, Austrumu kultūra visā ilgajā attīstības gaitā saglabā savdabīgu saistību ar mītu, izkopj intuitīvu, tēlainu pasaules redzējumu un skaidrojumu.…
