Civilizācijas vēsturē antīkajai kultūrai ir īpaša, grūti pārvērtējama loma, jo tieši tajā meklējami eiropeiskās kultūras sākumi. Reģionāli tā aptver Vidusjūras baseina seno civilizāciju centrus gan Balkānu, gan Apenīnu pussalās, arī Mazāzijas piekrastē un Egejas jūras salu grupās, kur laika posmā no 3. gt. p.m.ē. līdz mūsu ēras 5. gs. verdzības sabiedrības apstākļos nepieredzēti augstā līmenī uzplauka gan literatūra un tēlotāja māksla, gan arhitektūra, filozofija, teātra māksla, gan arī ražošanas attīstība, sekmējot orientāciju uz cilvēka radošās personības izcelšanu un novērtēšanu.
Šī kultūra veidojās Senās Grieķijas un Romas valstīs. Tādēļ arī svešvārdu vārdnīcā pretī šķirkļa vārdam antīks var lasīt skaidrojumu – „uz seno grieķu vai romiešu kultūru attiecīgs”. Tulkojumā no latīņu valodas antīks (antiquus) nozīmē sens.
Būtiski atšķirīgas ir grieķu un romiešu kultivētās tendences, kas izpaužas abu tautu vērtību kritērijos un atspoguļojas raksturos. Grieķiem raksturīgi harmonijas meklējumi gan dzīvē, gan mākslā, viņu līdzsvarotība un mērenība, garīguma cildinājums un alkas pēc absolūta skaistuma, ko visspilgtāk jūtam mākslas tēlu idealizācijas tendencēs, turpretim romiešiem par visu svarīgāks viņu prestižs. Vēlme atstāt spēcīgu iespaidu izpaužas gigantomānijā. Tas attiecināms gan uz alkām pēc varas un ietekmes, gan arhitektūras dižmanību. Grieķu emocionalitātei romieši liek pretī racionālu attieksmi pret dzīvi, saviem dieviem, ar kuriem iespējams noslēgt lietišķu līgumu, kas balstīts uz principa „du ut des” (dodu, lai tu dotu man) un paredz savstarpēju izdevīgumu. …
