Mezopotāmijas – šodien Irākas sastāvdaļa – ir plaša ieleja starp Tigras un Eifratas upēm. Senos laikos šim novadam bijusi bagāta flora un šo zemi raksturoja kā ‘’ziedošu dārzu’’. Pēc romiešu vēsturnieka Amiana Marcelīna (m.ē IV gs.) apraksta, ielejas dienvidos auga varenas dateļu palmas, vīģes un mandeļkoki, papeles un tamariski, granātu koki un ābeles, rozes un lilijas. Taču pēc mongoļu iebrukuma XIII gs. un pēc kolonizatoru saimniekošanas aina krasi mainījās. Mezopotāmija pārvērtās par tuksnesi, kur vietām redzami plakani, saplaisājuši uzkalni ar stāvām nogāzēm. Tie slēpj senas kultūras atliekas. Arheoloģiskie izrakumi tur tiek veikti kopš XIX gadsimta vidus līdz mūsu dienām.
Senos laikos daudzas tautas tīkoja pēc šīs plašās un auglīgās zemes. Tā nebija norobežota ar tuksnešu kalnu joslu kā Ēģiptē, tāpēc tās vēsturi veido nepārtrauktu iebrukumu virkne. Tās agrīnos iedzīvotājus pakļāva šumeri, kas izveidoja te augstu kultūru (3. g. tūkst. p. m. ē.). Tos nomainīja babilonieši, tad asīrieši, pēc tam persieši (1. g. tūkst. p. m. ē.), un beidzot zemi iekaroja Maķedonijas Aleksandrs, tā iekļaujot to grieķu kultūras sfērā.
Mezopotāmijas kultūras pētījumi sākās XIX gs. 40. gados ar franču konsula E. Bota izrakumiem ielejas ziemeļdaļā. Tā tika atklātas Asīrijas celtņu atliekas (1. g. tūkst. p. m. ē.). Ielejas dienvidu daļā izrakumi sākās 1845. gadā Eifratas senās grīvas vietā, taču uzietās šā novada seno iedzīvotāju šumeru 3. g. tūkst. p. m. ē. pilsētas Ūras atliekas toreiz tika ļoti pavirši izpētītas. Tikai laikā no 1922. līdz 1934. gadam angļu arheologs L. Vullī šīs pilsētas sistemātisku izrakumu gaitā guva vispusīgu priekšstatu par šumeru kultūru. Līdz 1941. gadam arheologi paplašināja priekšstatus par Mezopotāmijas vēstures agrīnajiem un vēlīnajiem periodiem, sevišķi par 4. g. t. p. m. ē. kultūrām. Pēc 2. Pasaules kara atklāja un izpētīja nezināmas pirmsšumeru kultūras pieminekļus (6. un 5. g. t. p. m. ē. ), kā arī dažas paleolīta un neolīta mītnes .
…
