Angļu ģenētiķe S. Averbaha uzskata, ka „ikviens cilvēks sāk dzīvi ar gēniem kā spēlmanis sāk partiju ar kārtīm rokās. Reizēm sadale var būt tik neizdevīga, ka grūti cerēt pat uz mērenu panākumu gūšanu. Vēl retāk tā mēdz būt tik laimīga, ka panākumu iegūšanai nav vajadzīgas nekādas pūles. Bet garīgās attīstības līmenis, īpašas spējas, personiskās īpašības – tas viss ir ģenētisko faktoru un apkārtējās vides savstarpējās iedarbības rezultāts” [1,126], kuru mēs pieaugušie reizēm nemaz nepamanām vai tikai sev zināmu apstākļu dēļ cenšamies ignorēt. Tas tikai tāpēc, ka kaut kas savādāks – sabiedrības normām neatbilstošs, mūsos rada satraukumu un bailes. Mūsu nezināšanas vai pārāk mazās informētības dēļ, mēs paši sevi reizēm nemaz tik labi nepazīstam un neizprotam, nemaz nerunājot par apkārtējiem vai sev tuvāko. Un tā mūsdienās tiešām ir problēma, jo katrs apdāvināts bērns uzskatāms par tautas nacionālo bagātību, kur jau mazā apdāvinātā cilvēkbērnā jācenšas ieraudzīt, saudzēt un sekmēt talanta veidošanās iezīmes. Vecāku un skolotāju uzdevums ir palīdzēt bērnam atklāt savu apdāvinātību, nostiprināt ticību un uzticēšanos savām spējām. Piekrītu K. Ušinska uzskatam, ka „katram cilvēkam ir iedīgļi, dotības, talants vienā vai vairākās jomās. Tieši šī individualitāte ir jāatpazīst ievirzot skolēna dzīvi tā, lai viņš, tēlaini izsakoties, katrā dzīves jomā sasniegtu savus griestus.” [8,105]
Tāpēc tēma par apdāvinātajiem bērniem man likās patiešām saistoša un mūsdienās tik nozīmīga, jo pasaulē nav divu pilnīgi vienādu cilvēku – katrs no mums ir savādāks. Manuprāt, svarīgi ir, ja esi atradis kaut ko īpašu – un šajā gadījumā tas ir apdāvināts bērns – viņa vajadzības, iespējas, tālākā attīstība, izaugsme un arī līdzsvars ir atkarīgs tikai un vienīgi no mums pieaugušajiem. Mēs esam tie, kas apdāvināta bērna dzīvi soli pa solim var padarīt piepildītāku un laimīgāku, pamanot apdāvināto un talantīgo bērnu, kurš spēj būt nepakļāvīgs, kurš nemēģina pielāgoties un izpatikt citiem, kas ir sava ceļa gājējs ar savu uztveri. Ja viņi netiek atbalstīti, un viņu talants netiek izprasts, viņi var pilnīgi novērsties un pazust šajā dzīvē tā arī nesasnieguši, nerealizējuši savus talantus. Tādēļ ir ļoti svarīgi atpazīt talantīgus un apdāvinātus bērnus, veicinot viņu talantu izkopšanu gan skolā, gan ārpus skolas, dodot tiem iespēju iegūt atzinību par savām spējām. Svarīgi ir šīm izcili augstajām, īpašajām prāta spējām – matemātiskās, muzikālās, radošās, mākslinieciskās u.c. veida spējām rast atbilstīgu darbošanos un izglītošanu, lai tās izkoptu un pilnveidotu, jo cilvēks piedzimst kā indivīds ar milzīgām potencēm. Atšķirības veidojas dažādajās un daudzveidīgajās iespējās apgūt un pārvaldīt dabas atvēlēto potenciālu.
Lai rastu atbildi uz jautājumu, kas ir apdāvināts bērns, mums vispirms ir jāizprot pats jēdziens apdāvinātība. Kaut apdāvinātība mūsdienās ir pētīta diezgan maz, tomēr pasaulē pastāv dažādas apdāvinātības definīcijas (skat. tab. Nr. 1).…
