Apgaismības laikmeta estētika Vācijā un Francijā

18. gadsimta domātāji jēdzienu “apgaismība” sāk izmantot, lai raksturotu savas darbības sūtību. Savukārt kopš 19. gadsimta šo jēdzienu izmanto, lai apzīmētu laikmetu filozofijas un kultūras vēsturē. Ernsts Trelčs 1879.g. apgaismību definēja šādi: “Apgaismība ir Eiropeiskās kultūras un vēstures patiesi modernā perioda sākums u pamats. Tā nekādā gadījumā nav vienīgi zinātniska kustība, bet ir universāls dzīve apvērsums visās dzīves jomās” (Rubenis, 1996:163).
Apgaismības aizsākumi rodami 17. gadsimta beigās Anglijā. 18. gadsimtā tā pārveidojoties izplatās pa visu Eiropu, vislielāko ievērību gūstot Francijā un Vācijā, par ko arī tiks stāstīts šajā referātā. Apgaismība sevī apvieno dažādu uzskatu domātājus (D. Didro, Voltērs, Ruso, Gēte, Lesings u.c.), kuru vidū daudzu konkrētu jautājumu risinājumos valda atšķirīgi un pat nesamierināmi viedokļi. Tomēr visus apgaismības pārstāvjus vieno noliedzoša attieksme pret feodālo iekārtu – monarhiju, baznīcu, aristokrātiju utt. (Celma, 2000:41)
Apgaismības laikmeta kultūrai ir raksturīgas vairākas galvenās iezīmes. Pirmkārt, bija vērojama sacelšanās pret autoritātēm – valdīja brīvdomība, notika cīņa pret karaļa un aristokrātijas varu. Otrā iezīme ir racionālisms. Prāts tiek uzskatīts kā izziņas avots un virzītājspēks, tas saistībā ar zinātni kļūst par galveno kultūras sastāvdaļu. Treškārt, parādās tādas apgaismības idejas, ka, lai veidotu labāku sabiedrību, nepieciešams apgaismot plašus tautas slāņus. Trūkums un apspiestība ir nezināšanas rezultāts. Lieli uzmanību sāk pievērst bērnu audzināšanai. Ceturtkārt, valda uzskats, ka nepieciešama atgriešanās pie dabas, ļaunums valda tādā sabiedrībā, kas novērsusies no dabiskās attīstības principiem…