APGAISMĪBAS RAKSTURS EIROPĀ
18. gadsimtu pieņemts dēvēt par apgaismības laikmetu. Apgaismība ir cīņa pret aizspriedumiem un tumsonību1 Tās pamatā ir uzskats par apziņas un prāta visaugstāko lomu cilvēka dzīvē un apkārtējās pasaules izziņas procesā.
18. gs. cilvēks pasauli uztvēra kā mašīnu, kas ir racionāli konstruēta un labi organizēta, cilvēka uzdevums bija šo pasauli izprast, lai veiksmīgi varētu tajā dzīvot un darboties. Atziņu, ka viss ir mašīna vistālāk attīstīja filozofs, racionālists Renē Dekarts, taču līdz pilnībai šo ideju noveda La Metrs darbā „Cilvēks – mašīna”. Šī racionālā pieeja tiek ieviesta visās dzīves jomās, mainās cilvēku vērtību sistēmas (galvenajā vietā – prāts). Arī valsts pārvalde un ekonomika ir jāveido pēc šādiem principiem. Arī reliģija tiek plaši kritizēta, jo tā liedz uzplaukt racionālajam prātam. Tā tiek pielīdzināta māņiem.
Protams, mēs nevaram runāt, ka šāda tipa idejas izplatījās visā sabiedrībā, kopumā varam vērtēt, ka tā laika sabiedrība bija neizglītota lielākajā daļā gadījumā. Šīs atziņas dēļ inteliģencei un apgaismības ideju pārņemtajiem radās ideja, ka ir jāizglīto masas, jādod viņiem iespēja dzīvot apgaismībā. Šis arī ir apgaismotāju galvenais mērķis – izglītot masas. Šī uzskata rezultātā franču apgaismotāji radīja pirmo enciklopēdiju pasaulē „Enciklopēdija jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošā vārdnīca”. …
