Mūsu gadsimtam ir raksturīga stabila mūža vidējā ilguma pieauguma tendence. Mūsdienu Latvijas problēma ir sabiedrības novecošanās. Arvien vairāk un vairāk palielinās veco laužu īpatsvars, neaktīvie iedzīvotāji ir gandrīz puse no visiem sabiedrības locekļiem.
Jau kopš 1998.gada vecu cilvēku īpatsvars demogrāfiskajā slodzē ir daudz lielāks par jauno iedzīvotāju īpatsvaru1 (sk.pielikumu 1.) Vecu cilvēku skaits palielinās un Latvijas iedzīvotāju sastāvs arvien noveco, „nosirmo”, līdz ar to samazinās darbaspējīgo iedzīvotāju īpatsvars.
Vecums ir vissarežģītākais dzīves posms. Tāpēc mums ir jārūpējas un jāgādā par to, lai vecmāmiņas un vectētiņi vecumdienas varētu pavadīt drošībā, rēķināties ar palīdzību grūtā brīdī.
Sabiedrībā valda tendence atbrīvoties no veciem cilvēkiem, aizmirst par viņiem vai nievājoši izturēties pret viņiem, kaut gan mums jābūt pateicīgiem viņiem par to, kas mums ir šodien un kas mēs esam šodien.
Veciem cilvēkiem ir jānodrošina droša dzīve vecumdienās. Viņi ir līdzvērtīgi pārējiem sabiedrības locekļi, ar tādiem pašiem pienākumiem un tiesībām, kuri mums ir jāciena.
Autora kvalifikācijas darba mērķis ir izpētīt aprūpes mājās pakalpojumu pieejamību veciem cilvēkiem Rīgas Vidzemes priekšpilsētā, izmantojot pētījuma metodi: literatūras analīze un intervija (ar Rīgas Vidzemes priekšpilsētas alternatīvās aprūpes darbinieci.)…