19. un 20.gadsimta mija ir tas laika periods, kad latviešu rakstniecība, pakāpeniski pietuvojas Eiropas literatūras virzībai. Latviešu literatūrā rodas dažādi, literāri virzieni – reālisms, sentimentālisms, romantisms, kuros atspoguļojas nacionālās atmodas laikmeta mākslinieciskās un idejiskās esences.1
Viens no reālisma virziena 19.gadsimta 80. gadu pārstāvjiem latviešu rakstniecības vēsturē ir Apsīšu Jēkabs jeb īstajā vārdā Jānis Jaunzems (1858 – 1929). Apsīšu Jēkabs ietekmējās no Rietumeiropas literatūras, kā arīdzan no krievu literatūras spilgtākajiem rakstniekiem un savā daiļrakstīšanas prasmē apvienoja ētiskos un estētiskos ideālus vienā veselumā, tādējādi radot neizzūdošu mākslas vērtību saviem stāstiem. 2
Apsīšu Jēkaba daiļradi neveido tikai viennozīmīgi “tīrs” reālisms. Šai sakarā var runāt par autora stāstiem, taču galveno akcentu referātā gūs tieši publicistiko rakstu - apcerējumu kopojums “Vēstules iz tēvijas” (1885 – 1888), kuras iznākušas Maskavā, žurnālā «Austrums», laika posmā no 1885. – 1895. gadam.
Arvīds Grigulis par Apsīšu Jēkaba vēstulēm raksta:” Lielākā šo vēstuļu daļa pārsātināta ar moralizējošām pārdomām un didaktisku pļāpāšanu [..]”.3
Referātā vēstules tiks raksturotas no struktūras, valodas, stila un tematikas viedokļa, par bāzi izmantojot pirmo (I), trešo (III), sesto (VI), devīto (IX) un desmito (X) vēstuli no krājuma – ”Apsīšu Jēkaba raksti. Vēstules iz tēvijas. Rīga: Derīgu grāmatu apgādāšanas nodaļa, 1896 – 67lpp”.…