Ar brīvības atņemšanu notiesāto personu resocializācija

Kopsavilkums
Apskatot visu pieejamo literatūru darba autors secina, ka resocializācijas process ir maz pētīts un tas, ka eksistē dažādas definīcijas norāda uz to, ka tās ir virzītas uz konkrētu resocializāciju, pieaugot deviāciju dažādībai (ne tikai noziegums, bet piemēram, arī azartspēļu atkarība, u.c.) izmainās resocializācijas procesa norise.
Absolūti lielākā daļā no socioloģijas teoriju autoriem resocializāciju skaidro kā piespiedu darbības totalitāros institūtos, lai gan tas tā nebūt nav. Tādējādi šeit paveras milzīgs „darba lauks” mūsdienu sociologiem.
Visbiežāk sastopamās problēmas, nodarbinot (iesaistot darba tirgū) personas pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas, ir viņu:
- nepietiekama motivācija;
-valsts valodas (ne)prasme;
-izglītība un kvalifikācija.

1. Ilgo ieslodzījuma gadu laikā brīvības atņemšanas sodu izcietušajām personām ir zudis pamatojums kāpēc būtu nepieciešama nodarbinātība. Atrodoties apcietinājumā šīs personas vairāk vai mazāk ir „izkritušas” no aprites, līdz ar to:
• Viņos daļēji ir zudusi ticība saviem spēkiem, kas nebūt nepalielina viņu izredzes pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā.
• Nepietiekamas spējas piemēroties pārmaiņām traucē veiksmīgi iekļauties darba tirgū.
Tādēļ darba autors iesaka:
• Nodarbinātības motivāciju un iespējas veicinātu individuāla pieeja un psihologa atbalsts, īpaši tiem cilvēkiem, kuri ilgi nav bijuši nodarbināti.
• Darba nepieciešamības motivāciju varētu veicināt, veidojot koordinētas atbalsta grupas bijušajiem ieslodzītajiem.
…