Tā kā Latvija atrodas Eiropas mežu joslā, šeit aizvēstures periodā bieži sastopama koka būvniecība. Līdz šim vislabāk saglabājušos dzelzs laikmeta koka celtņu paliekas atrastas Āraišu ezerpilī, Kokneses pilskalnā un Rīgas pilsētas senākajos apbūves slāņos. Ezerpilis raksturo dzelzs laikmeta pirmās puses celtniecības tradīcijas, savukārt Kokneses pilskalns un Rīgas apbūve – otrās puses celtniecības tradīcijas.
Koka ēku celtniecībā tikuši izmantoti vairāki principi: guļbūves no apaļbaļķiem, kas sastopama līdz pat 19., 20. gs.; plankotā guļbūve, kurai nepieciešamas statnes stūros; guļbūve ar statnēm, kurā izmanto jūgstūra konstrukciju ( uz kārtīm liek baļķi, kurā iztēsts caurums), šī veida konstrukcija izmantota celtniecībā Āraišu ezerpilī un Rīgā; divu veidu stāvbūves: ar zemē ieraktiem kokiem, ko izmantoja aizsargbūvēs jeb palisādēs no kurām senākā Latvijā konstatēta Mūkukalnā; stāvbūves, kurās koki ievietoti citā, horizontāli guļošā kokā ar izgrebtu reni pārējo nostiprināšanai; režģu būves, ko izmanto nojumēs un vigvamos; sākot no 13. gs. režģu būves. Vēlajā dzelzs laikmetā izmantoja divus mākslīgi radītus celtniecības materiālus: kokogles, kuras laikmeta pirmajā pusē lietoja ezerpiļu celtniecībā pamatu uzpildījumos; kā arī dedzinātus mālus.
Dzīvojamās ēkas sākotnēji bijušas no 2,7x3,5 līdz 4,5-5,5m lielas taisnstūra bezbēniņu celtnes. To lēzenie jumti vienlaikus bijuši arī griesti.…