Par tirdzniecības politiku uzskata valsts budžeta un nodokļu politikas patstāvīgu novirzienu, kuru galvenais uzdevums ir ārējās tirdzniecības apjoma regulēšana ar nodokļu, subsīdiju un importa vai eksporta tiešo ierobežojumu starpniecību.
1.1.Ārējā tirdzniecības politika
Ir kāds rādītājs, kas visai objektīvi raksturo valsts ekonomiskās telpas stāvokli. Tā ir ārējās tirdzniecības bilance. Tā rāda tirdznieciskos sakarus ar citām valstīm, pārdoto un iepirkto preču un pakalpojumu izmaksu bilanci, tātad nosacīti - valsts maksātspējas līdzsvarojumu.
Ārējā tirdzniecība ir preču un pakalpojumu apmaiņa pāri starptautiskām robežām un teritorijām. Tā ietver eksportu un importu.
Parasti ārējās tirdzniecības pasākumus izstrādā, ņemot vērā valsts nacionālās ekonomikas un politikas intereses. Izvēloties ārējās tirdzniecības politiku, ir divas iespējas:
brīvās tirdzniecības politika, kuras pamatā ir salīdzināmā priekšrocība. Tā dod iespēju daudz efektīvāk globālā mērogā izvietot ierobežotos resursus;
protekcionisma politika, kas vērsta uz nacionālās ekonomikas aizsargāšanu pret ārvalstu konkurenci.
1.2. Brīvā tirdzniecība
Brīvā ārējā tirdzniecība – tirdzniecības politikas veids, kad nav nekādu ne ekonomisku, ne politisku barjeru preču ievešanai no jebkuras citas valsts un preču izvešanai uz jebkuru citu valsti. Valstis, kas īsteno brīvo ārējo tirdzniecību, dēvē par valstīm ar atvērtu ekonomiku. Pie šādām valstīm varam attiecināt, piemēram, ES dalībvalstis, tajā skaitā arī Latvija.
Brīva tirdzniecība ir dažādu valstu privātpersonu un firmu tirdzniecība savā starpā bez mākslīgiem ierobežojumiem. Brīvā tirdzniecība mazina valstu valdību ietekmi uz starptautisko tirdzniecību.
Brīvā tirdzniecība ir būtiska liberālisma izpausme ekonomikā. Saprotams, runa nav par brīvību no preču izvešanas un ievešanas sanitāriem noteikumiem, kvalitātes, standartu ievērošanas un dabas aizsardzības nosacījumu prasībām.…
