19. gadsimta arhitektūra būtiski atšķīrās no iepriekšējos gadsimtos pierastās vienmērīgās attīstības kāda stila ietvaros. 19. gadsimta laikā cits citu nomainīja klasicisms, romantisms, reālisms un impresionisms. Patiesībā 19. gadsimta trīsdesmitajos gados klasicisms noslēdza lielo stilu attīstību. Atšķirībā no iepriekšējiem gadsimtiem katrs mākslas veids gāja savu attīstības ceļu, izkopjot sev raksturīgās īpatnības. Arhitektūras raksturu noteica jaunu celtniecības materiālu apguve. Arhitektūrā trūka vienota stila. Arhitektūrai, strauji augot pilsētām, vajadzēja risināt pilsētbūvniecības jautājumus. Bija jāpārplāno senie kvartāli, jāveido jaunas ielas, prospekti. Industrializācija radīja nepieciešamību pēc rūpnīcu ēkām, tiltiem, dzelzceļa stacijām.
19. gadsimts kļuva par dzelzs un tērauda gadsimtu, kas veicināja metālkonstrukciju attīstību arhitektūrā. Šādas konstrukcijas lieti noderēja tiltu būvē, ceļot rūpnīcas un fabrikas, dzelzceļa stacijas, universālveikalus un citas jauna tipa ēkas.
Klasicisms.
Francijas arhitektūrā valdošais bija klasicisms. Revolūcijas laikā (1780-1800) klasicisms bija lakonisks un skarbs, turpretī impērijas laikā (1804-1830) tas ieguva pompozas un elegantas formas. Napoleona laikā klasicismam piemita reprezentatīvs raksturs. Neatskatoties no 18. gadsimta otrās puses stila principiem, tas kļuva greznāks, majestātisks, dekorā izmantojot Romas impērijai raksturīgo simboliku (Romas ērgļus, bruņas, lauru vainagus, alegoriskas slavas figūras, sfinksas, šķēpus un citu militāro atribūtiku). Izveidojās klasicisma novirziens, kas pazīstams kā ampīrs. Spilgts ampīra piemērs ir Triumfa arka Parīzē, Š. De Golla laukumā, kuras autors bija arhitekts Žans Šalgrēns. Ampīra stila interjeri tika izveidoti Fontenblo, Malmezones, Tilerī, Senklū un citās pilīs, kur lielākās veiksmes saistāmas ar arhitektiem Šarlu Persjē un Pjēru Fontēnu. Specifiskā īpatnība, kas atšķīra ampīra dekoru no klasicisma dekora, bija ēģiptiešu mākslas formu (sfinksu) izvietojums.…
