Filozofija radusies apmēram pirms trīstūkstoš gadiem seno Austrumu zemēs. Jau senatne filozofijā izveidojas divi pretēji virzieni – materiālisms un ideālisms. Filozofijai vēstures gaitā attīstoties, mainījās problēmu loks, ar kurām tā nodarbojās, un rezultātā mainījās filozofijas priekšmets un tā izpratne. Filozofija ir īpaša pasaules izzināšanas forma, sistēmā apkopoti uzskati par esamības un izziņas pašām vispārīgajām problēmām un pirmām kārtām par jautājumu, kā domāšana attiecas pret esamību, gars pret dabu. Šis jautājums ir filozofijas pamatjautājums. Filozofijas pamatjautājumam ir divas puses. Pirmkārt, tas ir jautājums par to, kas ir primārais, - matērija vai gars, esamība vai domāšana. Filozofijas pamatjautājuma otra puse ir jautājums, vai pasaule ir izzināma, vai cilvēku priekšstati un jēdzieni var būt objektīva patiesība, jeb vai pasaule ir neizzināma un objektīvas patiesības cilvēku uzskatos nevar būt.
[2, 7-8] Rietumu filozofijas sākumi ir meklējami Grieķijā , seno grieķu kolonijās Mazāzijā (tagadējā Turcijā) ap 6.gs.pr.Kr. Filozofi kā “gudrības mīlētāji” atšķirībā no literāriem (dzejniekiem) priesteriem un politiķiem nāk ar jauna veida jautājumiem un pasaules izstrādājumiem. Šo gudro interese ir pievērsta jautājumam par to, kas paliek nemainīgs šajā mainīgajā pasaulē, un un viņi cenšas atrast kādu racionālu un dabisku izskaidrojumu visām pasaules norisēm.[3, 10]…