Latviešu tautas ieverojamāko sabiedrisko darbinieku cīņa par neatkarigās Latvijas valsts izveidošanu I pasaules kara beigu posmā nozimiga loma bija savas patstavigās arpolitikas un tās istenošanas mehanisma izveidei un darbībai. Latvijas arpolitikas un diplomātiskā dienesta veidošanās sakas vienlaicigi ar cīņu par Latvijas neatkarību. Dienesta sākumu var datēt ar 1917. gada 2. decembri, kad tika nodibināta Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes (LPNP) Arlietu nodaļa Petrograda Jaņa Goldmaņa vadiba. Kopš šī brīža latviešu darbinieki apguva pirmo diplomātiskās darbības pieredzi, praktiska darbība sarežģītos iekšpolitiskos un ārpolitiskos apstakļos aizstāvot latviešu tautas tiesības uz pašnoteikšanos un vietu pēckara Eiropas politiskajā sistemā, iegūstot Latvijas valsts starptautiski tiesisko atzīšanu un meklējot drosibas garantijas. Nodaļa pirmos sakarus ar Rietumvalstu diplomatiskajiem parstavjiem nodibināja 1918. gada 10. janvarī, bet 12. julijā izsniedza pilnvaru Zigfrīdam Meierovičam kā pirmajam latviešu diplomātiskajam pārstavim ārzemēs, kurš devās turp Latvijas neatkaribas atzīšanas nolūkā. Arlietu nodaļa turpināja darboties lidz Latvijas valsts proklamēšanai 1918. gada 18. novembrī un Latvijas Pagaidu valdības nodibināšanai. Latvijas ārlietu dienesta attīstības īpatnība bija tā, ka Ārlietu ministrija kā ārlietu resora centrālā iestade nodibinājās pēc pirmo diplomatisko pārstāvniecibu izveidošanās.
Jaunajā valdībā par pirmo ārlietu ministru izraudzīja Z.A.Meierovicu, viņam atrodoties ārzemēs. Sakotnējais ārpolitiskas darbības posms no 1918. gada novembra līdz 1919. gada junija beigām gandrīz visas Latvijas teritorijas okupācijas apstākļu dēļ risinājās galvenokārt ārvalstīs. Specifisku apstākļu dēļ ministrs turpināja darbibu ārpus Latvijas, veidoja ārlietu dienestu un vadīja tā darbu. 1919. gada janvarī tika nodibināta Latvijas delegācija pie Parīzes miera konferences. Latvijas ārlietu dienesta vadības centrs ārzemēs (sākumā īslaicīgi Londonā, velāk Parīzē) koordinēja darbību ar Pagaidu valdību neokupetajā Latvijas teritorijas daļā. Kritiska situācija dažās ārpolitiskās funkcijās uzņēmās arī Pagaidu valdības Ministru prezidents un citas amatpersonas tās darbibas periodā Liepajā. Jau Parīzes periodā notika ārlietu dienesta (diplomātisko un konsulāro parstāvniecību un informācijas biroju tiklā) tālākā izveidē. Vispārējā Ārlietu ministrijas kā valsts resora organizēšana tika uzsākta 1919. gada julijā pēc Pagaidu valdības atgriešanās no Liepājas Rīgā. Julija sakumā Z.A.Meierovics atgriežas Latvijā, lai organizētu un vadītu Ārlietu ministriju. Latvijas Pagaidu valdības arlietu dienesta vadības centrs parcēlās uz Rīgu. Problēmu radīja tas, ka līdz Latvijas valsts nodibināšanai latviešu inteligencei nebīja bijusi iespēja strādāt diplomātijas laukā. Savukārt Latviešu informācijas biroji ārzemēs kļuva par ārlietu dienesta struktūrvienībām.…
