Secinājumi
1.Artis Ostups raksta dzeju, balstoties uz iekšējiem pārdzīvojumiem, sajūtām un dzīvē pieredzēto. Ikviens dzejolis pauž autora uzskatus, pasaules uztveri, kā arī atklāj autora valodas krājumu.
2. Lai padarītu dzīvākus un spilgtākus savus pārdzīvojumus un jūtu attēlojumu, autors izmanto mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, kā arī izmanto dažādus leksikas slāņus, tai skaitā, žargonismus (lauku skuķe [1, 31]), svešvārdus (kolona, [1, 10] konkubīņu, [1, 12] bende [1, 12]), kā arī autora paša darinātus vārdus - okazionālismus (Bērnības akadēmija, [1, 15] Sāpju kolokvijs [1, 15]), kas padara dzeju interesantu dažāda vecuma cilvēkiem.
3. Arta Ostupa dzejas krājumā motīvi ir vientulība, nāve, ilgas un zaudējums. Motīvos atspoguļotās emocijas atklāj liriskā „Es” skumjas, atturība, ilgas pēc dvēseles brīvības, sāpes.
4. Izmantotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi - ir salīdzinājumi, metaforas, epiteti - ir uztverami un saprotami lasītājam. Lai pastiprinātu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, nereti tiek lietotas krāsas. Visvairāk autors lieto zaļo, melno un pelēko krāsu. Dzejoļos ir iespējams novērot binārās opozīcijas.
5. Artis Ostups dzeju raksta brīvajā formā, kam nav raksturīgi ierobežojumi, atstājot ritma un panta formas interpretāciju lasītaja ziņā.
…