Šajā darbā Jūs varēsiet iepazīties ar uzņēmumu a/s “Aldaris” un Aldara produktiem “Aldara gaišais”, tumšais un stiprais alus , darbā Jūs varēsiet izlasīt alus vēsturi, šo produktu vēsturi un uzņēmuma vēsturi, šādu informāciju izlasot var iegūt daudz jaunu zināšanu, mēs sīki aprakstījām uzņēmuma produktus un noteicām to konkurentus.
Uzdevuma mērķis ir izpētī preces vidi un izplānot mārketinga stratēģijas realizācijas pasākumu plānu, un es esam centušās šo darbu veikt tā, lai Jūs gūtu pilnvērtīgu informāciju.
Alus senajās kultūrās tika uzskatīts par veselīgu un svētīgu – kaut arī ne svētu – dzērienu. Pētījumi liecina, ka profesionālā līmenī alus tika gatavots jau trīs gadu tūkstošus pirms mūsu ēras. Tas bija ikdienas pārtikas produkts, un iesala gatavošana no graudiem bija tāda pati "kulinārija" kā maizes cepšana. Ar alu, līdzīgi kā ar citām pārtikas precēm, arī tirgojās – būt par aldari un alus tirgoni nebija nedz ar likumiem liegts, nedz sabiedriski peļams amats. Pat vēl vairāk: aldari ieguldījuši savu artavu pasaules kultūras attīstībā.
Mūsu civilizācija reibinošus dzērienus, to skaitā arī alu, iepazina jau sen. Starp Tigru un Eifratu atradās kultūrvēstures stundās itin bieži pieminēta teritorija, saukta Divupe. Tur dzīvoja šumeru ciltis, kas jau senā pagātnē bija sasniegušas apbrīnojamu kultūras līmeni. Līdzīgi kā tēlnieki un arhitekti dzīvi veltīja mākslai, vienkāršie iedzīvotāji, kas, salīdzinot ar bagātniekiem un augstdzimušajiem, bija lielā vairākumā, savas dienas ziedoja zemkopībai. Pētnieki ir pārliecināti, ka tieši Divupē apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu dzimis pirmais profesionālais alus brūvētājs, kuram alus bija ne tikai kā pagadās ierūdzis dzēriens, bet nopietns peļņas avots un nodarbošanās. Domājams, ka aptuveni tūkstoš gadus alus varēja tikt uzskatīts par Divupes lepnumu un nacionālās virtuves īpatnību; to baudīt nebija liegts pat driskainākajam nabagam, un no alus mēriņa neatteicās arī valdnieki un priesteri.
Baltā skaudība, dabiska vēlēšanās neatpalikt no kaimiņiem, tirdzniecības attīstība, vienkārši cilvēcīgas slāpes vai varbūt visa iepriekš minētā apvienojums – kas to vairs zina, kas pamudināja Babilonijas kaimiņus ēģiptiešus nogaršot alu, bet drīz vien saldo, raibinošo dzērienu sakārojās arī viņiem. Alu baudīt gribētāju skaits strauji auga, un ēģiptiešu tirgoņi, sekojot pieprasījumam, devās uz Babiloniju iegādāties slaveno dziru. Bet, ak, vai, cik liels bija viņu sašutums, kad, mājās pārbraucot, atklājās, ka pa ceļam alus ir nenovēršami sabojājies un labākajā gadījumā ir lietojams tuksnešainās augsnes samitrināšanai, tas ir, zemē metams vai, pareizāk – zemē lejams... Nobirdinājuši sarūgtinājuma asaru un pārskaitījuši pēc neveiksmīgās tirdzniecības saglābtās finanses, ēģiptieši nolēma, ka ērtāk, lētāk un izdevīgāk tomēr ir alu brūvēt pašu mājās. Tā alus iemitinājās arī Nīlas krastos. Senajā ēģiptiešu rakstībā ir kāds simbols, ko izmantoja, lai iemūžinātu vārdu "maltīte" – interesanti, ka šī zīme burtiskā tulkojumā nozīmē "maizes alus". Vispār senajā ēģiptiešu rakstībā jēdzieni "maize", "pārtika" un "alus" jau kopš neatminamiem laikiem tika lietoti viens otram līdzās.…
