Tā, kā mēs visi esam dzīvas būtnes, viena no neatņemamām sastāvdaļām ir asinis, kas cirkulē pa mūsu asinsvadiem, tāpēc vēlos izpētīt vairāk par asinīm, par asins slimībām un visu pārējo, kas saistīts ar tām. Piemēram , kas notiek ar cilvēku, ja tam ir sirds slimības, vai tādas slimības kā leikoze.
Viss dzīvais pasaulē, visi mugurkaulnieki, pat visprimitīvākie, pastāvīgi tiek pakļauti dažādu, ar acīm nesaredzamu svešu būtņu, organisma iekšējo ienaidnieku agresijai, un tā rezultātā cieš lielus zaudējumus.
Vārds „imunitāte” cēlies no latīņu valodas „imunitas” - brīvība no klaušām, atbrīvots no kaut kā obligāta.
Mikrobi, iekļūstot dzīvā organismā, pieprasa sev dzīvošanai labvēlīgus apstākļus, taču organisms protestē pret ienācējiem. Imunitāte atbrīvo organismu, novērtējot tā individualitāti, atpazīstot „savus no svešiem” un likvidē pēdējos. Tādā veidā imūnsistēma koordinē visu reakciju saliedētību un mobilizē to organisma aizsardzībai pret infekcioziem aģentiem un dažādām ģenētiski svešām vielām, kas iekļūst no ārpasaules vai sintezējas pašā organismā.
Imunoloģijas kā zinātnes rašanās laikā, tika noteikts, ka tā ir organisma neuzņēmība pret infekciju slimību izsaucējiem.
Vēlāk tika konstatētas imūnsistēmas funkciju izmaiņas ne tikai pie saslimšanām, bet arī pie normāliem fizioloģiskiem stāvokļiem (grūtniecība, organisma novecošana). Tika atklātas daudzas, agrāk nezināmas, imūnsistēmas īpašības: autoimunitāte, kad imūnreakcijas var tikt vērstas pret sava organisma šūnām un audiem, tad imunitātei nav aizsargfunkcijas;
Transplantācijas imunitāte - imūnsistēmas līdzdalība svešu audu atgrūšanā pēc orgānu un audu pārstādīšanas, kad imunitāte „klusē” un neatbild uz antigēna klātbūtni.
Imunitātei raksturīgs konkrētums un specifiskums, pret vienu izsaucēju ir, bet pret citu nav.
Imunitāte ir daudzveidīga pēc sava izcelsmes veida, izpausmes un darbības mehānisma.…
