Vecāki nolemj,ka Elza jāizprecina, tā varētu noklusināt valodas un nostādīt saimniecību uz stingriem pamatiem. Piemērota kandidatūra liekas kāds volgundietis Vihelms Maksis Valters, lielu māju mantinieks. Domādama, ka atbrīvosies no vecāku aizbildniecības, Aspazija laulībām piekrīt. Izrādās, ka Valters ir uzdzīvotājs, kurš pats iepinies parādos. Pēc kāzām viņš sāk izsaimniekot arī Daukšas. 1888.gada pavasarī, mājas pārdevis un sievu pametis likteņa ziņā, viņš dodas uz Ameriku un pazūd tur bez pēdām. Jaunais Daukšu īpašnieks izliek jaunākos saimniekus no mājām. Ar pārpalikušo iedzīvi Rozenbergi pārceļas uz Jelgavu. Smagie, pazemojumu pilnie gadi laulībā, kuru Aspazija vienmēr atceras ar lielurūgtumu,tomēr nav gluži velti pavadīti: necerētā ceļā beigu beigās iegūta ilgotā patstāvība. 1887.gada beigās Aspazija saraksta pirmo lugu „Atriebēja”. „Atriebēja” ir pirmais darbs latviešu dramaturģijā, kas atkailināta, saasinātā veidā mēģina risināt dziļo, gadsimtus eksistējošo konfliktu starp latviešu zemnieku un viņu verdzinātāju. Pēc Daukšu atstāšanas Rozenbergu ģimenes dzīve izmainās līdz pašiem pamatiem. Vecāki reizē ar turību zaudējuši agrākos spēus. Aspazijas jaunākie brāļi- Kristaps dzimis 1874.gadā, Zamuels un māsa Dora dzimuši 1877.gadā, vēl jāsūta skolā. Par galveno aprūpētāju kļūst vecākā meita. Viņai nākas tagad veikt smagāko mājas soli un rūpēties par naudas pelnīšanu. Kādu laiku Aspazija strādā par šuvēju, tad kalpoja konditorejā, bet no turienes nākas aiziet īpašnieka uzmācības dēļ.
Vecāki
„Grieta (Aspazijas mamma) apprecējās astoņpadsmit gadu vecumā. Taču pirmais bērns ieradās Daukšās tikai saimnieces trīsdesmitajā gadā, priekšpavasarī, kad lāstekas saulē jaukūst un zilas miglas ceļas no birztalām, bet Zemgales strauti vēl klusē un upes nekāpj arā no krastiem. 16. martā, ceturtdienā, desmitos vakarā... …
