Atmiņa ir spēja saglabāt un atcerēties iepriekšējo pieredzi. Psiholoģijā atmiņu pieskaita pie to psihisko procesu kategorijas, kas piedalās jebkuru citu psihisko aktu nodrošināšanā, uzturot to veselumu. Atmiņa savieno subjektīvo pagātni, tagadni un nākotni, un tai ir svarīga loma izziņas, attīstības un mācību procesos. Eksperimentāli psiholoģiskos pētījumus 19.gs. pēdējā ceturksnī aizsāka G. Ebinghauzs, kas noskaidroja svarīgas kvalitatīvas likumsakarības bezsaturīga stimula materiāla iemācīšanā, saglabāšanā un iegaumēšanā. Atmiņas pētīšana un modelēšana visplašāk tiek veikta kognitīvajā psiholoģijā. Atmiņu analīzes psiholoģiskajā līmenī pieņemts izskatīt vairākus atmiņas klasifikācijas veidus. Atkarībā no iegaumējamā materiāla modalitātes atmiņu ir pieņemts iedalīt: 1) kinētiskajā; 2) redzes; 3) dzirdes; 4) taktilajā; 5) ožas; 6) garšas atmiņā. Atkarībā no iegaumējamās informācijas rakstura izšķir emocionālo, kustību, vārdiski loģisko un tēlaino atmiņu. Dažreiz izdala arī verbālo (mutisko) un neverbālo (veidolu) atmiņu. Cita klasifikācija nodala vēl vairākus desmitus atmiņas veidu. Galvenās atmiņu struktūrvienības – sensorie reģistri, īslaicīgā (operatīvā) un ilgstošā atmiņā.…