Atmiņas, uzmanības, runas - darbības norma un patoloģija

12. Secinājumi
Netieši normālums kā utopija izpaužas psihoanalīzē. Tā ir pirmā modeļa antitēze. Šī pieeja veido tendenci uzskatīt, ka visiem cilvēkiem ir kāda psihopataloģija un tikai mazākā iedzīvotāju daļa ir psihiski vesela. Tipiskais jeb vidējais vairākums faktiski ir tālu no ideāla. Par veselību uzskata utopiski ideālu funkcionēšanu, ko tikai daži indivīdi var sasniegt, ja to var sasniegt vispār. Tipiskais vidusmēra indivīds diezgan tālu atpaliek no ideāla un tādējādi cieš no psihopataloģijas. Pēc Z. Freida (1937) domām, normālums ir fikcija, ko pēc definīcijas vispār nevar sasniegt. Vienkāršākā Z. Freida doma ir : psihiski vesels cilvēks spējīgs mīlēt un stādāt.
Psihiatrijā vienmēr ir bijis grūti atdalīt normu no pataloģījas, adaptīvas reakcijas no neadaptīvām un noskaidrot, vai attiecīgo neadaptīvo reakciju var nosaukt par traucējumu vai slimību. Viens no iemesliem – traucējuma diagnostika nav balstīta uz labaratoriskiem izmēklējumiem, bet uz pacienta subjektīvo pārdzīvojumu, sūdzību vai uzvedības pamatā.
Veselības determinantus bieži klasificē kā iedzimtus (piemēram, ģenētiski noteiktus) vai apgūtus, bet šīs robežas ir izplūdušas. Vairums “apgūto” veselības determinantu ir saistīti ar fizisko, bioloģisko, sociālo un uzvedības vidi un arī šeit robežas dažkārt ir nenoteiktas.
Musdienu pieeja veselībai un slimībai balstās uz biopsihosociālo modeli, kura ietvaros veselība un slimība vērtējama kā bioloģisko, sociālo un psihisko faktoru mijiedarbības sekas (Engel, 1977, 1980). Visi faktori ir saistīti cits ar citu, un izmaiņas vienā līmenī ietekmē izmaiņas arī citos.
Traucējumu rašanās iemesli
• Iedzimtība
• Sociālais faktors
…