Attieksme pret meiteņu un sieviešu izglītību vēstures gaitā

Izglītība ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai izveidotos neatkarīgs cilvēks, kas ir spējīgs nodrošināt pats sevi un arī rūpēties par citiem.
Saskaņā ar darba tēmu autors ir pētījis dažādu zinātniski pētniecisko darbu autoru sniegtās atziņas, kas saistītas tieši ar sieviešu un meiteņu sociālo, izglītības un tiesiskā statusa attīstības gaitu.
Zinātniskajā literatūrā sieviete līdz 19.gs. tiek raksturota (īpaši, no zemākajām un vidējām sabiedrības kārtām) kā upuris, varone, vai arī kuriozas attieksmes un situāciju personāžs. Savukārt par izglītību tiek dots ļoti pretrunīgs un ierobežots skaidrojums, kam iemesls ir nelielais vēsturisko avotu un pētījumu klāsts, kas saglabājies līdz mūsdienām.
Sabiedrībā gadsimtiem ilgi praktiski visās zemēs un kopienās sieviete primāri pildīja namamātes, sievas un bērnu audzinātājas funkcijas. Mātišķais un ģimeniskais bija iemācītas lomas, kas sievietēm, kā sabiedrības vājākajām pārstāvēm jāveic visas kopienas labā. Meitenes dzīvoja mājās, pārņemot darba pieredzi no mātes (aušanu, vērpšanu u.c.).
Viduslaikos attieksme pret sieviešu un meiteņu izglītošanās iespējām pamazām sāka mainīties. Privileģētākas bija bagātnieku meitas, kuras mācīja privātskolotāji. Vēlāk jau izveidojās pirmās meiteņu skolas un sieviešu klosteri, kur izglītību varēja iegūt visas sieviešu kārtas pārstāves.
Gadsimtiem mijoties, nepieciešamība pēc izglītības strauji sāka pieaugt, kā rezultātā sāka attīstīties izglītības sistēma un izveidojās aizvien jaunas un jaunas skolas, nodibinājās pirmās ģimnāzijas un universitātes, kuras drīkstēja apmeklēt arī sievietes, taču, ne visās Eiropas valstīs.…