Analizējot politisko režīmu, vispirms mūs interesē pēc kādiem principiem sabiedrībā ir dalīta vara, cik daudz no tās katram pieder, kā un kādā nolūkā tā tiek izmantota.
Tātad, ja mēs gribam vērīgi sekot Latvijā 30.gados norisošajai politiskajai spēlei un noteikt tajā pastāvošā politiskā režīma attīstības tendences, mums vispirms ir jāizpēta šās spēles noteikumu ansamblis. Kas šos noteikumus izstrādā, un kas par tiem vienojas? Pa kādiem ceļiem ir iespējams tikt pie varas lomām? Kāda ir lēmumu pieņemšanas procedūra, un kā tiek atrisināti politisko aktieru konflikti? Pēc kādiem kritērijiem atsevišķus aktierus izslēdz no spēles? Utt.
Autoritārisms – politiskais režīms, kurā lēmumi tiek pieņemti bez saskaņošanas ar sabiedrības vairākumu. Autoritāros režīmos var darboties šķietami demokrātiskas institūcijas (piemēram, parlaments), radot iespaidu par politiskās darbības autonomiju, taču šo institūciju darbība tiek kontrolēta un to nozīme ir niecīga.
Autoritārā režīmā eksistē kaut vai stipri ierobežota pilsoniskā sabiedrība – sfēra, ko politiskā vara pilnīgi nereglamentē. Lūk, kāds ir vairāk vai mazāk tipisks autoritārais politiskās spēles ansamblis:
nopietnās opozīcijas partijas vai pat politiskās partijas kā tādas ir aizliegtas;
centrālie un vietējie pārstāvnieciskie institūti ir likvidēti vai pārvērsti marionetēs;
vara nav dalīta un ir koncentrēta valdības vai valsts galvas rokās;
ir būtiski pastiprināta izpildvaras loma;
likumība un konstitucionālisms ir atmests, un konstitūcijām (ja tās saglabājas) ir tīri dekoratīvs raksturs;
plaši tiek lietotas politiskās represijas utt.
Ja iestājusies politiskā krīze, ko ilgstoši neizdodas pārvarēt ar demokrātiskām metodēm, politiskajā procesā iejaucas armija – parastais autoritāro režīmu balsts. Dažās valstīs, tai skaitā arī Latvijā, autoritārie režīmi pat ir sekmējuši ekonomikas uzplaukumu. Lai gan runājot par Latviju šis ir diskutējams jautājums, jo tai pašā laikā, kad Latvijā sākās ekonomiskais uzplaukums, arī pasaulē notika ekonomikas augšupeja. Saimnieciskā brīvība palīdz pilsoniskajai sabiedrībai saglabāties vismaz daļēji un ātrāk atdzimt režīma liberalizācijas gadījumā.
Latvijā autoritārais režīms eksistēja no 1934. līdz 1940.gadam. Parlamentārā republika beidza pastāvēt pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma. Saeima, politiskās partijas un vēlētās pašvaldību institūcijas no politiskās dzīves skatuves nozuda, tika nodibināta stingra cenzūra, noliegtas politiskās sapulces un demonstrācijas, notika zināmas politiskas represijas (asiņaina terora nebija) utt. Par visu Latvijas ārējo un iekšējo politiku faktiski sāka lemt viena persona – Ministru prezidents (no 1936.gada aprīļa – Valsts un Ministru prezidents) Kārlis Ulmanis.…
