Autoritārais režīms Latvijā no 1934.-1940.gadam

Šajā referātā „Politiskais režīms” tiks sīkāk iztirzāts par autoritāro režīmu Latvijā, kurš ilga no 1934 – 1940. gadam. Šī objekta metodes ir:
Vēsturiskā analīze
Dokumentālā analīze
Teorētiskā analīze
Zinātniskā analīze
Darba mērķis: izpētīt autoritāro režīmu Latvijā. Uzdevumi:
Rast politisko un juridisko terminu skaidrojumus sakarā ar darba mērķi
Iepazīties ar autoritāro režīmu Latvijā, tā galvenajām īpatnībām, pozitīvajām un negatīvajām pazīmēm
Autoritārais režīms – tas ir politisks režīms, kurā kaut kādā mērā eksistē pilsoniskās sabiedrības sfēra, kas nav politiskās varas totāli reglamentēta. Dažādas autoritārajos režīmos pilsoniskās sabiedrības reglamentācija no valsts varas puses variējas. Politiskā vēsture liecina, ka var būt tāds autoritārā režīma variants, kur ir ļoti strikta politiskās un garīgās dzīves reglamentācija, bet diezgan plaša pilsoniskās sabiedrības autonomija ekonomikas sfērā [4, 202].
Atšķirībā no totalitārā režīma, kur jebkāda ideoloģiskā nevienprātība un legālā opozīcija ir ārpus likuma, autoritārisms tomēr atsevišķos gadījumos zināmās robežās var atļaut legālu opozīciju un „disidentismu”( dažādos autoritāros režīmos, protams, dažādā pakāpē). Nopietnas opozīcijas partijas autoritārajos režīmos parasti tiek aizliegtas. Autoritāriem režīmiem vēl ir šādas pazīmes: centrālo un vietējo vēlēto pārstāvniecības institūciju likvidēšana vai pārvēršana par marionetēm; atteikšanās no varas dalīšanas principa, būtiska izpildvaras lomas pastiprināšanās; varas koncentrēšanās valdības vai valsts galvas rokās; atteikšanās no likumības un konstitucionālisma principiem (konstitūcijām parasti ir tīri dekoratīvs raksturs): plašas politiskās represijas, u.c. …