Šis laika posms bija samērā pretrunīgs Latvijas vēsturē, jo neraugoties uz autoritāro pārvaldes formu, tā neieguva vardarbīgu raksturu. Sodi politiskajiem pretiniekiem nebija lieli, neviens netika sodīts ar nāvi, nenotika masveidīgi aresti, nebija vardarbīgu militārās varas izpausmes. Tautas pārstāvības vietā tika ieviesta kameru sistēma. Tika izveidotas četras saimnieciskās un divas kultūras kameras. Katra kamera bija pakļauta noteiktai ministrijai, un ministrijas izraudzījās kameru pārstāvjus uz trīs gadiem. Kameras vēlāk tika pārstāvētas Valsts Saimniecības padomē un Valsts Kultūras padomē, kurām bija padomu devēju tiesības likumdošanā.
Kameras neizveidojas uzreiz. 1934. gadā nodibināja Tirdzniecības un rūpniecības kameru, 1935. gadā – Lauksaimniecības un Amatniecības kamera, 1936. gadā Darba kamera, 1938. gadā- Rakstu un Mākslas, un Profesiju kameru. Pieauga valsts loma sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē. Visus kooperatīvus pakļāva valsts aizbildniecībai, palielinājās valsts uzņēmumu skaits.
Par valsts ideoloģijas pamatu kļuva vadonības kulta sludināšana. Kārlis Ulmanis arvien vairāk iejutās visu mīlētā „valsts tēva” lomā. To veicināja viņa tuvākie līdzgaitnieki. …