Alkoholismam un narkomānijai pēdējos gados pievienojusies vēl viena grūti ārstējama slimība – azartspēļu atkarība. Daudzi netic, ka spīguļojošie „vienroči bandīti” spēj cilvēku novest līdz ubaga tarbai vistiešākajā nozīmē. Tomēr šajās kastēs pazūd ne tikai uzņēmumi, ienākumi, iekrājumi, lepni limuzīni, bet veselas mājas un īpašumi. Parādu summas bieži sasniedz vienkāršam cilvēkam gluži neaptveramus ciparus. Un diemžēl ir pietiekoši daudz gadījumu, kad nelaimīgais vienīgo risinājumu redz turpat, kur XIX gadsimta nepraši uzdzīvotāji – revolvera stobrā vai cilpā. Spēlmaņu likteņi ir dažādi.
Kazino vēsture Latvijā
Legāliem spēļu klubiem Latvijas Republikā starpkaru posmā bija īss mūžs - trīs gadi, pēc kuriem Saeima lēma azartspēles aizliegt. Klubu likteni izšķīra tas, ka azartspēles uzskatīja par "sabiedriskās tikumības" sfērai piederošu problēmu. Pat tas, ka daļa no klubu peļņas nāca par labu labdarības un kultūras biedrību mērķiem, lielākās sabiedrības daļas acīs nemazināja spēļu klubu amoralitāti.
Neatkarīgajā Latvijā azartspēles bija aizliegtas kopš 1919. gada 5. decembra, kad Tautas padome piemēroja tiesību kontinuitātes principu attiecībā uz agrākās Krievijas impērijas likumiem Latvijas teritorijā. Taču jau 1921. gadā 27. jūnijā valdības nostāju zondē kāds Kārlis Bērziņš. Viņā iesniedz lūgumu iekšlietu ministram Albertam Kviesim, izsakot vēlēšanos kopā ar Vācijas pavalstnieku Hermanu Heldtu, Dancigas kūrmājas "Kazino Coppot" līdzīpašnieku, Rīgas jūrmalā ierīkot kazino. Atbilde ir noliedzoša un interesenti liftu sāk kustināt no citas puses. 3. septembrī Rīgas jūrmalas pilsētas dome nolēma līdzekļus karā nopostītās pilsētas attīstībai iegūt ar kazino palīdzību. …