Āzija pēc platības ir lielākais un kalnainākais sauszemes apgabals. Tā ir daļa no pasaules lielākā kontinenta – Eirāzijas. Iespējams, ka tieši tāpēc daudzu valstu ģeogrāfi Āziju un Eiropu uzskata par atsevišķiem kontinentiem. Vārds ’’Āzija’’ cēlies no asīriešu vārda asi, kas nozīmē ūdeņi.
Ziemeļu Ledus okeāna piekraste. Āzijas Ziemeļu krasti ir izroboti. Šeit atrodas četras seklas malas jūras – Barenca, Karas, Laptevu, Austrumsibīrijas un Čukču jūra. Tās atdalītas ar arhipelāgiem – Novaja Zemļa, Severnaja Zemļa, Jaunsibīrijas salas. Beringa jūras šaurums (šaurākajā vietā 85 km plats) šķir Āziju no Zīemeļamerikas kontinenta. Lielāko daļu okeāna visu gadu klāj vairāk nekā 2,5 m biezs ledus. Tikai vasaras beigās gar piekrasti atbrīvojas ceļš kuģošanai. Starp peldošajiem ledus laukiem vietām redzami lāsmeņi – no ledus brīva ūdens virsma, kas diametrā sasniedz pat 150-300 km.
Norvēģu pētnieka Fritjofa Nansena vadītā kuģa Fram ekspedīcija 19.gs. beigās apstiprināja pieņēmumu, ka Ziemeļu Ledus okeāna straumju un vēju ietekmē pārvietojas jeb dreifē. Labi izteikts ir paisums un bēgums (ūdenslīmeņa svārstības sasniedz 4-6 m). Ziemeļu Ledus okeānā ieplūst daudz saldūdens, ko ienes lielās Sibīrijas upes – Oba, Jeņiseja, Ļena un citas. Tāpēc arī ūdens sāļums šī okeāna jūrās ir krietni vien mazāks nekā pārējās jūrās. Ūdens temperatūra un sāļums nosaka dzīvo organismu izvietojumu jūrās. Plašais kontinentālais sēklis (kontinenta turpinājums zem ūdens) jeb šelfs ir labvēlīga planktona attīstības vieta, kas savukārt pievilina zivis un citus dzīvniekus (roņus, valzirgus, vaļus, baltos lāčus, polārlapsas, putnus).…
