Mutvārdu folklora, saukta arī par vēstītāju folkloru ir tautas mutvārdu sacerējumi nesaistītā valodā. Tai nav stingri noteiktas formas, ritma un pantmēra.
Vēstītājā folklorā liela loma ir teicējam. Atkarībā no teicēja interpretācijas, intonācijas un žestiem stāstāmais var iegūt dažādas spilgtas nianses, kas rakstītā tekstā nebūtu pamanāmas.
Folklora ir mainīga un tā attīstās. Mūsdienās rodas daudz jaunu parādību, kas piesaista folkloristu uzmanību.
Spoku stāsti kā mutvārdu folkoras sastāvdaļa. Pierakstīt bērnu šausmu stāstus folkloristi sāka pavisam nesen – tikai 50., 60. gados. Tos stāsta un klausās visās pasaules malās. Briesmu stāstu saturs lielā mērā atkarīgs no tās vides kultūras un sociālajām tradīcijām, kurā aug un tiek audzināts bērns. Briesmu stāsti ir svarīga bērnu folkloras sastāvdaļa neatkarīgi no viņu nacionālas piederības. Lai kā pret šo parādību izturētos pieaugušie – veicinātu vai censtos izskaust, sargādami bērnus no negatīvajām emocijām, tomēr pārsteidz apbrīnojamā nepieciešamība no paudzes paudzē stāstīt un klausīties šos sirdi stindzinošos stāstus. Dažādās valstīs tiem ir neapšaubāmi līdzīgs sižets, poētiskās īpatnības, izpildījuma veids. Kopīga ir gan briesmu stāstu sakņošanās mutvārdu daiļradē, gan mazo stāstītāju un klausītāju psiholoģija – viņa kolektīvajā dzīvē briesmu stāsti īpaša vieta un nozīme.…