Balāde literatūrā: Balādes nosaukums pazīstams Provansā jau 12. gs. beigās un Zfrancijā 13. gs. vidū, pie kam dažādos laikmetos un tautās tam bija dažāda nozīme – 1. Vecprovansiešu dzejā par balādi sauca nelielu dejas dziesmiņu, ko izpildīja koris ejot rotaļās. Šī balāde pielīdzināma latviešu rotaļu dziesmām: Tūdaliņ, tāgadiņ, Stāsti manim, Daugaviņa u. c. 2. Vēlāk 14. gs. sākumā Zfrancijā balāde izveidojās par īpašu lirikas veidu ar veltījumu un atdziedājumu, iekarojot tādu pat valdošu lomu, Kāda 16. gs. piederēja sonetam. Balādes meistari Mašō, Dešāns, Pizas Kristīna, Villons u. c. izstrādāja stingru balādes stereotipu: 3 panti, katrā 8 tetrametra vai 10 pentametra rindas ar 3 atskaņām: 3 ababbcbC plus refrēns bcbC; to sauc par balādes pantu. 3. Skotijā un Anglijā par balādi sauca tautas dziesmas ar vienkāršu tematu un kompozīciju. Šīs balādes raksturo ne metrikas īpatnības, bet tā sauktais traģiski varoniska vai panteistiski mistiska izjūta. Šāda balādiska tautas dziesma ir īpatnēja ģermāņu un ķeltu rasei, un tai pa daļai atbilst romāņu tautas dziesmās romances forma un latviešu-leišu garās dainas. Klasisks angļu-skotu balādes paraugs ir tā sauktā Eduarda balāde, kas tāpat raksturo balādisku vielu kā Karalis Līrs traģēdiju. Angļu-sakšu tautas balādes varonis parasti ir no sabiedrības izstumts laupītājs, pārgalvīgs bruņinieks, bet Amerikā kovbojs, kalnracis, klaidonis, vai arī viņu skaistā sirdsdāma. Balāde no kompozīcijas viedokļa ir dzejā tas pats, kas novele prozā un traģēdija drāmā. Jau 16.-17. gs. šo tautas dzejas žanru sāka ievest literatūrā, vispirms kā polemikas un aģitācijas līdzekli protestantu un katoļu ticības karos, tāpēc valdība aizliedza balāžu izdošanu. Tomēr mākslas balāžu uzplaukums sākās pēc 1765. gada, kad bīskaps Tomass Persi publicēja pirmo angļu tautas dziesmu krājumu Reliques of ancient English Poetry. Šī krājuma iejūsmināti nevien pašā Anglijā, bet arī Vācijā, Francijā un Krievijā radās lieli balāžu meistari. Līdz ar to balādes pamazām atraisījās no balādiskiem tematiem un no savas pirmatnējās romantiskās apakšstrāvas, iegūstot lielu motīvu bagātību, stilu dažādību un kompozīcijas vaļību; tagad par balādi bieži sauc jebkuru dzejoli ar fabulu. No jaunākiem krievu balādistiem jāmin A. Tolstojs, V. Brjusovs, N. Tichanovs, S. Jesēņins; no vācu k. F. Meijers, D. Lilienkrons, R. M. Rilke, B. fon Minhauzens, R. Dēmels u. c. Latviešu tautas balādes šķiet izveidojušās leišu dainu un vidus laiku vācu amatnieku ziņģu iespaidotas; tāpēc tās stāv tuvāk romancēm nekā īstām angļu-sakšu balādēm. Latviešu mākslas balādes rakstījuši Hūgenberģers, J. Alunāns, Auseklis, Ed. Zeibolts, vislielākais balāžu meistars ir Plūdonis ar īstu balādisku vielu un izkoptu formu.
…