Baltijas jūras
attīstība
Pleistocēna sākumā Baltijas jūras ieplaka bija sauszeme. Ledājam virzoties, Baltijas jūras ieplaka aizpildījās ar ledu. Mezopleistocēna pirmajā pusē veidojušies senākie- Holšteinas nogulumi. Neopleistocēna starpleduslaikmetā Baltijas jūras ieplakā izveidojās Portlandes jūra, kuras nogulumi atrodami vairākos jūras piekrastes rajonos. Leduslaikmeta beiguposmā, ieplakai pamazām atbrīvojoties no ledus, izveidojās saldūdens Baltijas ledus ezers, kura attīstībā izdala vairākas stadijas. Vecākās stadijas krasta veidojumi sastopami Ziemeļkurzemē līdz 56 m vispārējā jūras līmeņa, pārējo stadiju krasta abrāzijas izsekojamas visā Latvijas piekrastē.
Apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu Baltijas ledus ezers savienojās ar okeānu un, ieplūstot sāļajiem ūdeņiem, izveidojās Joldijas jūra. Latvijas piekrastē tās līmenis bija zemāks par pašreizējo, tādēļ šī perioda krasta veidojumi atrodas zem ūdens. Vēlāk zemes garoza atkal cēlās un izveidojās Ancilus ezers. Šā baseina krasta veidojumi sastopami Ziemeļkurzemē. Zemes garozas celšanās Fennoskandijā izraisīja Baltijas jūras ieplakas dienvidu daļas grimšanu, tāpēc tagadējo Dānijas šaurumu rajonā Ancilus ezers savienojās ar okeānu un izveidojās Litorīnas jūra. Latvijas piekrastē veidojās krasta akumulatīvās formas, plašas lagūnas. Subboreālajā laikā konstatētas divu Literīnas jūras transgresijas pēdas. Pēclitorīnas attīstības stadijai pēdējos divtūkstoš astoņsimt gados raksturīga neliela līmeņa un sāļuma pazemināšanās.
…
