Baltijas jūra ir viena no jaunākajām jūrām pasaulē. Pirmās rakstiskās ziņas par Baltijas jūru atrodamas 5.g.s. p.m.ē., kad sengrieķu filozofs Hērodots rakstīja, ka: "...ziemeļos ir jūra, kuras krastos izskalots dzintars... " Jūra vēsturiski saukta par Vendu jūru (nosaukums cēlies no ciltīm, kas dzīvojušas jūras krastos). Senie slāvi to dēvēja par Varjagu jūru, bet vācieši par Austrumu jūru (Ostsee).
Baltijas jūrai ir bijušas piecas attīstības stadijas – Baltijas ledus ezers (pirms 11 500 gadu), par ledus ezeru dēvēja tamdēļ, ka ezeram nebija ūdens apmaiņas ar Antlantijas okeānu. Baltijas ledus ezera ūdenslīmenis bija krietni augstāks nekā tas ir tagad. Otrā stadija bija Joldijas jūra (pirms 10 000 gadu). Ledum atkāpojoties no Skandināvijas pussalas, dienvidrietumu daļa atdalījās no kontinenta un jūrā ieplūda sāļās ūdens masas no Atlantijas okeāna. Jūrā strauji izmainījās ūdens augi un dzīvnieki, šajā stadijā ūdens līmenis bija zemāks pat par šobrīd esošo Baltijas jūras līmeni. Kontinentālajam ledājām kūstot, samazinājās tā svars un Fenoskandijā (teritorija, kurā ietilpa Zviedrija, Norvēģija, Somija) sākās intensīva zemes garozas celšanās, kā rezultātā izveidojās Ancilus ezers (pirms 9000 gadu). Ūdens vairs nebija sāļš un ūdenslīmenis joprojām bija zemāks nekā šobrīd Baltijas jūrā. Zemes garozas celšanās Fenoskandijā izraisīja Baltijas jūras relatīvu grimšanu. Tagadējo Dānijas šaurumu vietā Ancilus ezers savienojās ar okeānu un izveidojās Litorīnas jūra. Sāļums jūrā šinī periodā bija augstāks kā tagad, vidēji 15-18%. Ūdenslīmenis arī bija mazliet augstāks nekā tagad. Apmērām pirms 2800 gadiem sākās pašreizējās Baltijas jūras attīstības stadija. …
