Baltijas valstis Eiropas un pasaules starptautiskajās attiecībās

Baltijas valstis 20. gadu beigās galveno uzmanību veltīja starptautiskajai sadarbībai. Baltijas valstu diplomāti aktīvi darbojās Tautu Savienībā, kas tajā laikā kļuva par ietekmīgu starptautisku institūciju. Baltijas valstu diplomāti varēja Tautu Savienībā iepazīstināt pasaules sabiedrību ar Baltiju un veidot kontaktus ar citu valstu politiķiem. Baltijas valstis pievienojās arī visām tām deklarācijām un līgumiem, kas varēja nostiprināt to drošību, kā arī atbalstīja tādus līgumus, kas Baltijai tieši nebija aktuāli, taču to parakstīšana simbolizēja gatavību lojālai sadarbībai ar pārējām Tautu Savienības dalībvalstīm.
Sākumā, iegūt starptautisko de iure atzinumu, nenācās viegli. Daudzi politiķi Rietumos atbalstīja baltiešus kā pret boļševikiem vērstu spēku, taču tajā pašā laikā pret jaunajām nacionālajām valstīm izturējās skeptiski, uzskatot, ka agri vai vēlu atjaunosies Krievijas impērija. Negatīvu nostāju pret Baltijas valstu neatkarību sākotnēji izrādīja arī ASV prezidents Vudro Vilsons un Francijas premjerministrs Ž. Klemanso. Skaidrs, ka bez starptautiskas atzīšanas Baltijas valstis nevarēja justies drošas par nākotni. Taču pēc tam, kad Padomju Krievija 1920. gadā atzina Igaunijas, Lietuvas un Latvijas neatkarību, Rietumu nostāja sāka mainīties. Tāpēc 1921. gada septembrī notika Latvijas, Igaunijas un Lietuvas uzņemšana Tautu Savienībā.
Uzsākot miera laika dzīvi, par svarīgu pārbaudījumu visu trīs jauno Baltijas valstu savstarpējās attiecībās kļuva savstarpējo robežu noteikšana. Vislielākie sarežģījumi radās, nospraužot Latvijas - Igaunijas robežu. Radās strīda situācijas, jo vēsturiski starp abu tautu apdzīvotajām teritorijām nebija pastāvējusi pat administratīva robeža, tāpēc valstu robežu centās vilkt saskaņā ar etnisko situāciju.…