Par Baltijas valstīm tradicionāli ir pieņemts uzskatīt Igauniju, Latviju un Lietuvu, plašāku reģionu apzīmējot ar terminu Baltijas jūras valstis. Šāds apzīmējums ir ieviesies lielā mērā pārējiem starptautiskās politikas aktieriem pārņemot Cariskās Krievijas terminoloģiju, apzīmējot Baltijas guberņas ar jēdzieni Pribaltika. Tā arī mūsdienās, pēc neatkarības atgūšanas Latvija, Lietuva un Igaunija tiek uztvertas kā Baltijas valstis, apzīmējot kā ģeogrāfiski, tā arī vēsturiski saistītu reģionu. Tomēr viedokļi par Baltijas valstu saistību, kā arī nepieciešamību sadarboties atšķiras.
Par sākotnējo pieņēmumu referāta tapšanas gaitā es izvirzīju hipotēzi, ka Baltiju kā vienotu reģionu vairāk saskata dažādi ārējie aktieri – citas valstis, ES, NATO – nevis pašas Baltijas valstis un sadarbība tām nav īpaši attīstīta, izņemot vienīgi militāro jomu. Turklāt arī pastāvošā sadarbība notiek citu starptautisko un reģionālo institūciju ietvaros, nevis kā Baltijas valstu trīspusējā sadarbība. Manuprāt, šīs hipotēzes izrādīšanās par patiesu būtu negatīvs faktors Baltijas valstu nacionālo interešu – drošības, stabilitātes un labklājības – nodrošināšanā, tādēļ savā darbā par Baltijas valstu savstarpējo sadarbību es centīšos atrast argumentus, kas pierāda Baltijas valstu trīspusējās sadarbības veiksmīgu funkcionēšanu. Turklāt jāatzīmē, ka jautājuma analīzē nedaudz vairāk uzsvars tiks likts uz Latvijas pozīciju, ņemot vērā manu īpašo ieinteresētību tieši Latvijas ārpolitikā.
Pirmajā referāta daļā tiks analizēti teorētiskie faktori, kas parasti ietekmē valstu reģionālo sadarbību, koncentrējoties uz tiem, kam ir būtiska nozīme Baltijas valstu sadarbības pamatošanā. Otrā daļa ietvers informāciju par Baltijas valstu sadarbību pārvaldes institūciju līmenī. Trešā daļa būs veltītas dažādām Baltijas valstu sadarbības perspektīvām, tiecoties uz to ārpolitisko un aizsardzības prioritāšu īstenošanu – integrāciju ES un NATO.…