Baltu tautas, ciltis un valodas līdz 13.gadsimtam

Baltu valodu veido divi zari: austrumbaltu valodas, kurās ietilpst: latviešu, lietuviešu, sēļu (kas izzuda 16.gs) un zemgaļu (kas arī izzuda 16.gs), rietumbaltu valodās ietilpst tādas valodas kā: kuršu (izzūd 16.gs), rietumgalindu (izzūd 13. gs), jātvingu (izzūd 13.gs) un prūšu (izzūd 13. gs) Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē - starp Daugavas un Nemunas baseiniem, kā arī uz austrumiem un dienvidiem no tiem jau kopš seniem laikiem dzīvojuši balti. Baltu valodas līdz šai dienai saglabājušas tik senatnīgu raksturu, ka ar tām šajā ziņā nevar mēroties neviena cita no dzīvajām indoeiropiešu valodām, bet tās pilnīgi var nostāties blakus visarhaiskākajām mirušajām indoeiropiešu valodām -hetu, vēdu sanskrita un Homēra laika sengrieķu valodām; kopā ar tām baltu valodas labi noder indoeiropiešu valodu salīdzinoši-vēsturiskiem pētījumiem. Baltu valodām ir šis tas kopīgs arī ar ģermāņu valodām. Baltu pamatvaloda pastāvējusi apmēram no 1500. gada līdz 500. gadam p.m.ē. Ap 500. gadu p.m.ē. rietumbalti nošķīrušies no austrumbaltiem. Mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidū lietuviešu un latviešu ciltis vēl turējušās vienkopus. To nošķiršanās notikusi 6. un 7. gadsimtā.