Ievads
Baltu valoda, tāpat kā daudzas citas valodas pieder pie Indoeiropiešu valodu saimes. Aplūkojot Indoeiropiešu valodu koku, var secināt, ka Baltu valodu saime ir viena no mazākajām saimēm, taču tas nenozīmē, ka šī valodu grupa ir nenozīmīga. Pie šis saimes pieder divas „dzīvās valodas” un viena „mirusī” valoda, dzīvās valodas ir latviešu un lietuviešu (leišu) valodas, savukārt vienīgā mirusī valoda ir prūšu.
Latvijā dzīvojošie uzskata, ka latviešu valoda ir nenozīmīga, jo tajā ir maz runātāju, taču, ja valodu kopj un attīsta, tā var kļūt par nezūdošu vērtību un to var izdarīt tikai cilvēki, kas runā kādā no šīm valodām.
1. Latviešu valodas vēsture.
13. gadsimtā vācu iekarotāji pakļāva Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis – zemgaļus, kuršus, sēļus un latgaļus. Tajā laikā katra no šīm ciltīm runāja savā valodā, taču kopīgā cīņa pret vācu iekarotājiem valodas sapludinājās. Šī saplūšana turpinājās gandrīz 300 gadus un izveidojās valoda, kas līdzīga latviešu valodai, ko pazīstam tagad.
16. gadsimtā latviešiem bija grūti kopt savu valodu, jo vācu iekarotāji, muižnieki un mācītāji spieda latviešu runāt vācu valodā, atrodoties vācu kundzībā, latviešu valoda attīstība apstājās.
17. gadsimtā vācu mācītājs Georgs Mancelis (Georg Manzel), kas bija labi apguvis latviešu valodu, iedibināja ortogrāfijas pamatus, pēc tiem sekoja tālāka latviešu valodas attīstība. Latviešu valodas attīstību virzīja cilvēks no valsts, kas mūs apspieda. Par nozīmīgāko darbu latviešu valodas attīstībā var uzskatīt Alūksnes mācītāj Ernsta Glika Bībeles tulkojumu no vācu uz latviešu valodu
18. gadsimtā latviešu valoda pilnveidoja Vecais Stenders, īstajā vārdā Gotfrīds Frīdrihs Stenders. Viņš izdeva divas nozīmīgas grāmatas „Bildu ābici” un gramatikas vārdnīcu. Vecā Stendera pasakas ir rakstītas valodā, ko latviešu tautai bija viegli saprast.
…
