Pagājušais gads bija banku peļņas gads. Pērn tās nopelnījušas vairāk nekā 70 milj. LVL. Tas ir jauns rekords viša to pastāvēšanas vēsturē.
Šos rezultātus bankas ir sasniegušas, neskatoties uz sīvo konkurenci šajā sektorā, kas ir novedi pie aizdevumu procentu likmju samazināšanās. Tas norāda, ka Latvijas bankas ir uzkrājušas pieredzi un var atļauties samazināt peļņas procentu no katra izsniegtā kredīta, to kompensējot ar skaita palielināšanos.
Šī ir tā nozare, par kuru var droši teikt: “Tā ir pilnībā gatava Latvijas iestājai Eiropas Savienībā.” Taču situācija citās nozarēs nav tik spoža un te uzņēmumiem var palīdzēt profesionāli biznesa konsultanti.
Jau vairāk nekā 10 gadus mēs dzīvojam laikā, kad no valsts var sagaidīt vienīgi minimālu palīdzību ne tikai šobrīd, bet arī vecumdienās. Daudzi to ir sapratuši un paši jau laikus sāk rūpēties par savu nākotni. Citi vēl tikai domā. Lai viņiem palīdzētu ar izvēli, šogad izdevumā esam iekļāvuši arī informāciju par ieguldījumiem, kas varētu atvieglot to.
Neraugoties uz aso konkurenci un aizdevumu procentu likmju kritumu tirgū, bankām izdevies kāpināt kreditēšanas apjomus un arī nodrošināt labu peļņu. 2003. gads bankām ir bijis veiksmīgs, ko veicināja tautsaimniecības pozitīva attīstība, iedzīvotāju ienākumu pieaugums, finanšu sistēmas stabilitāte, samērā zema inflācija, kā arī Latvijas paredzamā iestāšanās NATO un ES – situāciju vērtē Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) speciālisti.
Bankas 2003. gadā visvairāk kreditējušas Latvijas rezidentus, un tiem izsniegto kredītu īpatsvars nav mainījies, saglabājoties iepriekšējā gada līmenī – 88% no visiem izsniegtajiem kredītiem. Būtisks pieaugums izsniegto kredītu ziņā 2003. gadā salīdzinājumā ar ierpeikšējo gadu bija kredītiem privātpersonām, kas gada laikā auguši par 77% - īpaši straujš kreditēšanas apjomu kāpums vērojums aizdevumiem privātpersonām mājokļu iegādei (105%).1
Uzsākot pāreju uz tirgus ekonomiku, ir neizbēgams makroekonomiskā līdzsvara sabrukums. Tādēļ svarīgākais pārejas sākuma perioda uzdevums ir ekonomiskās stabilitātes nodrošināšana. Stabilizācijas koncepcijas ir dažādas, un iespējams izdalīt divus makroekonomiskās regulēšanas mehānismu scenārijus – ortodoksālo un heterodoksālo. Ortodoksālais scenārijs paredz striktu valdības politiku – budžeta deficīta minimizāciju vai likvidāciju, striktu monetāro politiku. Ja šāda politika tiek īstenota ātri, to sauc par šoka terapiju. Šajā gadījumā valdības politika ir orientēta nevis uz pakāpenisku inflācijas ierobežošanu, bet uz tās likvidāciju īsā laikā (vienā vai divos gados). Šīs pieejas atbalstītāji uzskata, ka ja inflācijas apkarošana ieilgs vairākus gadus, tas izraisīs stabilus inflācijas paredzējumus tautsaimniecībā, un tos būs sarežģīti apkarot. Budžeta deficīts ir jāierobežo, jo sevišķi bīstams ir deficīta finansējums uz inflācijas rēķina (naudas emisija). Budžeta deficītu iespējams finansēt, valdībai aizņēmoties iekšējā un ārējā tirgū, vai arī kad tautsaimniecība pārdzīvo ekonomisko satricinājumu, valdība var budžeta deficītu finansēt ar naudas emisiju. Šādas emisijas rezultāts var būt nekontrolējama inflācijas, kas sagrauj stimulus veikt ilgtermiņa investīcijas un nelabvēlīgi ietekmē gan ražošanu, gan patēriņu. Tādēļ ekonomiskās nestabilitātes gadījumā ir jāatturas no nepamatotas naudas emisijas. Pārejas perioda valstis saskārās ar fenomenu, kad augstās inflācijas rezultātā budžeta nodokļu ieņēmumi zaudēja savu vērtību.…
