1. Teorijas daļa
1.1. Bankas
1.1.1. Banku rašanās
Banku rašanos saista ar zeltkaļu atklājumiem. Viņi atklāja, ka tirgotāji izmanto, tikai daļu savas naudas, ko viņi glabā zeltkaļu seifos, bet pārējā nauda “guļ”. Ar laiku pie zeltkaļiem sāka ierasties cilvēki, kuriem vajadzēja aizņemties naudu. Un viņi kļuva par starpniekiem un sāka piesaistīt to cilvēku naudu, kuriem tā bija brīva, un piedāvāja to cilvēkiem, kuri naudu gribēja aizņemties. Tā izveidojās bankas – uzņēmumi - finanšu starpnieki.
1.1.2. Kā bankas piesaista brīvos naudas līdzekļus
Bankas cenšas nopirkt iedzīvotāju brīvo naudu, tādejādi liekot naudai strādāt. Bankas to panāk, maksājot procentus. Naudas noguldītājiem izdevīgāk ir noguldīt naudu uz augstākiem procentiem. Svarīgāk par peļņu ir saglabāt drošībā savu noguldījumu, tāpēc svarīgi, lai banka būtu droša, stabila, ērti sasniedzama.
1.1.3. Bankas kredīti
Kredīts ir naudas vai preču aizdevums, kas jāatmaksā ar noteiktu procentu.
Kredīti var būt īstermiņa (līdz gadam), vidēja termiņa (1-3 gadi) un ilgtermiņa (3-20 gadi un ilgāk).
Kredītprocentu likmes vienmēr būs augstākas, nekā naudas noguldījumu procentu likmes, jo bankai arī ir jānopelna.
1.1.4. Banku obligātās rezerves
Lai noguldītājs vienmēr dabūtu savu naudu atpakaļ, bankai pastāvīgi noteikta skaidra naudas summa ir jātur rezervē. Bankas cenšas prognozēt noguldītāju vēlmi izņemt naudu. To panāk šķirojot noguldījumu.
• Pieprasījuma jeb beztermiņa noguldījumos
• Termiņnoguldījumi.
1.1.5. Kā bankas palielina naudas piedāvājumu
Bankām vienīgajām piemīt brīnumspēja - palielināt naudas piedāvājumu. Bankas to panāk savstarpēji aizņemoties naudu. Latvijas Bankas noteiktā obligāto rezervju norma ir 3%. Obligāto rezervju normas izmaiņas var būtiski ietekmēt naudas piedāvājumu. Tas ir naudas daudzuma regulēšanas instruments.
1.1.6. Banku un naudas noguldījumu drošība
…
