„Barikādes”, „Rīgas sargi”, „asiņainais janvāris”, „preses karš”, „melnās beretes”, „omonieši”1 – šie termini jau stabili iegājuši Latvijas iedzīvotāju apziņā. Lai kā risinātos turpmākie notikumi Latvijā, lai kādi likteņa pārbaudījumi gaidītu mūsu tautu tās lielajā ceļā uz neatkarību, 1991. gada janvāris uz laiku laikiem paliks vēsturē. Rīga savā 800 gadu vēsturē ir pieredzējusi karus, ilgstošus pilsētas ielenkumus, arī iekšējās cīņas pilsētā, kaut arī pēdējā veida satricinājumus nav bijis pārāk daudz. Varam minēt 1297. un 1484. gadus, kad Rīgas pilsoņi cīnījās pret nīsto Livonijas bruņinieku ordeni, aizstāvot savas pilsētas tiesības un brīvības, sagraujot ordeņa pilis – pirmoreiz Jura sētā, otrreiz – Daugavmalā. Varam minēt 1584. gada „kalendāra nemierus”, kad pilsētas plebejiskā opozīcija uzstājās pret konservatīvo rāti un Polijas valdības rīkojumiem. Varam minēt 1905. gada 13. janvāri, kad Daugavmalā pie Dzelzs tilta krievu apakšvirsnieku rota atklāja uguni uz revolucionāriem demonstrantiem, nogalinot 70 un ievainojot 200 cilvēku. Starp citu, šī bija solidaritātes demonstrācija ar Pēterburgas strādniekiem, tāpat kā Rīgas barikādes veidojās, solidarizējoties ar Viļņu, taču abos gadījumos tās nebija tikai atbalsis, bija dziļāks iekšējs cēlonis – naids pret patvaldību, patvaļu. Varam minēt 1919. gada oktobra – novembra notikumus, kad mēnesi ilgā asiņainā cīņa Daugavas krastos latviešu tauta nosargāja neatkarību pret spēcīgu monarhijas restauratoru karaspēku. Bermonta avantūra, uzbrukums Rīgai toreiz beidzās agresoram neveiksmīgi, un to atgādina 11. novembra krastmalas nosaukums, tāpat kā 13. janvārī atgādina iela Rīgā.…