Secinājumi
Baroka arhitektūra, tāpat kā jebkura mākslas, arhitektūras vai mūzikas forma pieder pie ļoti nozīmīgā katras valsts individuālā kultūrvēsturiskā mantojuma, kura saglabāšanai un nodošanai no paaudzes paaudzē laika gaitā tiek pievērsta ar vien lielāka un lielāka uzmanība. Šī laikmeta iezīmes ir vietām sastopamas viscaur Eiropai, un šī laikmeta ietvaros tika radīti dažu valstu slavenākie arhitektūriskie pieminekļi valsts vēsturē.
Baroka arhitektūru raksturo monumentalitātē un svinīgums. Viens no pamatelementiem šeit ir krāšņums un patoss. Lai sasniegtu dinamisko efektu, arhitekti, tēlnieki un mākslinieki centās pārspēt paši sevi. Rezultāta arhitektūrā paradījās un dominēja divas formas, kas caurvij arhitektūru un atspoguļojas arī mākslā. Baroka arhitektūrā, ja arī fasāde bija samērā līdzsvarota, interjeros parādījās ļoti niansēta apdares tehnika. Ar tēlnieciskiem elementiem panāk kāpinātu emocionālo iespaidu, kas bieži definējas kā nesaderība starp interjeru un eksterjeru.
Baroka periodā kopumā saglabājās spēcīga interese par antīko pasauli un Senās Romas arhitektūras mantojumu. Itāļu un franču arhitekti un mākslinieki darbojās visā Eiropā, sekmējot baroka stila izplatību. Baroka periodā arhitektūrai piemita izteiksmes daudzveidība. Arī dažādos reģionos baroks ieguva stilistiski un formāli atšķirīgas izpausmes: Romas katoļu baznīcas izplatības areālā baroka arhitektūra bija stilistiski tīrāka, aktīvāka, iedarbīgāka; protestantiskās zemēs – apvaldītāka, atturīgāka. Baroka laika arhitektūra dažkārt attīstījās klasicisma virzienā, piemēram, Francijā, Lielbritānijā u. c.; turklāt 17. gs. arhitektūras kontekstā klasicisma tendences neveidoja baroka pretstatu, bet pastāvēja paralēli vai arī tā ietvaros.
…
