Darba mērķis ir aplūkot Kurzemes baroka laika baznīcu altāra retablus, to tektonisko un skulpturālo veidojumu, noskaidrot šo baznīcu vēsturi un izprast baroka laikmeta koka tēlniecības un arhitektūras īpatnības kulta celtnēs Latvijā un salīdzināt gan atsevišķus novirzienus jeb skolas savā starpā, gan apskatīt tos, salīdzinot ar baroka arhitektoniskajām un tēlnieciskajām kaprīzēm 17. gs. beigās mākslā Eiropā. Šajā laikmeta posmā raksturīga pārmērīga greznība ar tās izsmalcinātajām formām, krāsām un bagātīgo detaļu skaitu ar šī laikmeta visaugstāko un krāšņāko izpausmi – rokoko, varētu būt īpaši saistoša minimālisma piekritējiem. Nedaudz tiks dots ieskats Rietumeiropas barokālajā mākslā sakrālajās celtnēs.
Ir nepieciešams atrast sakarību, kādēļ baroka laikmeta arhitektūra un tēlniecība ir atrodama galvenokārt baznīcās, un kāds ārējs faktors ir ietekmējis šo procesu. Bez tam būtu interesanti uzzināt par šo saglabājušos baroka koka tēlniecības darbu radītājiem.
Turpmākajās nodaļās tiks aplūkots vispārējs ieskats baroka kā mākslas stila vēsturē un īpatnībās, kā arī Kurzemes hercogistes kā politiska veidojuma ietekme uz baznīcu uzplaukumu Latvijā 17. gs. beigās, un tuvāk analizēts vairāku baznīcu interjers.
Pēc miermīlīgā un atturīgā renesanses laikmeta 16.-tā gadsimta beigās Itālijā radās jauns mākslas novirziens, kas pilnībā atšķīrās no visiem iepriekšējiem stiliem ar savu nekautrīgo greznību un pārmērībām it visā, kas dažkārt robežojās ar banalitāti – mežģīņu kalni, sarežģīti vijumi, vītnes, ziedu pušķi un asimetrija. Visprecīzāk mūsdienās to varētu salīdzināt ar putukrējuma kāzu torti, jo abas šīs lietas viena no otras neatšķiras ne par matu – tik saldas, ka jau paskatoties vien, zobi metas cauri, un, tomēr skaisti.
Par baroka stila nodibinātāju visās mākslas nozarēs uzskata slaveno Venēcijas mākslinieku, tēlnieku un arhitektu Mikelandželo, kura izcilākais darbs, spilgts baroka piemērs ir Svētā Pētera katedrāle Romā.
Baroka nosaukums, iespējams, ir cēlies tikai 18. gs. „ ironiskā salīdzinājumā ar nevienādi apaļām pērlēm, portugāļu valodā – barocco, pretstatā vienkāršam, harmoniskam, klasiskam”, bet „Pauzareks uzstādīja hipotēzi, ka baroks ir sakropļots „parūkas” nosaukums” [1.]. Šis apgalvojums, lai arī smieklīgs, nemaz neliekas tik neticams, kā sākumā varētu šķist, jo „Eiropas augstākā sabiedrība baroka laikmetā savā ziņā atgādina veco Ķīnu ar viņas nebeidzamajām ceremonijām un sīkajiem pieklājības un modes likumiem. 17.gs. eiropietis bez parūkas nav iedomājams, gluži tāpat, kā ķīnietis bez bizes pirms Mandžu dinastijas krišanas. Parūkas nēsāšana sagādā daudz neērtību, bet ko gan visu nedara cilvēks, modes likumu skubināts?…
