Baroka stils sāk attīstīties 16. gs. 80. gados, Šāda stila izcelsme meklējama Itālijā (baroka stila nosaukums radies no itāļu vārda “baroco”, kas apzīmē kruzuļainu, izliektu gliemežvāku). Tajā izmanto Mikelandželo, daļēji arī Dž. Vinjolas radītās formas un paņēmienus.
Barokā izšķir:
Agrīno baroku (1580 – 1620);
Dižbaroku (līdz 16. gs. Beigām);
Vēlīno baroku (17. gs. pirmā puse)
Vārds “baroks” pirmo reizi sastopams 16. gs. beigās bez noteikta šī vārda tulkojuma. 18. gs. beigās termins gūst vispārējā estētiska vērtējuma nozīmi, bet šis vērtējums vienmēr ir negatīvs. Klasicisma pārstāvjiem baroks asiocējas ar kaut ko dīvainu, pārblīvētu, slimīgu. Tikai 19. gs. 50. gados mākslas vēsturnieks J. Burkharts pirmoreiz interpretē baroku kā vēsturisku stilu, kā posmu, kas likumsakarīgi nomaina vēlīno renesansi, bet 80. gados tiek definētas baroka arhitektūras galvenās stilistiskās iezīmes. 20. gs. 30. gados mākslas vēsturnieki iekļauj baroka ietvaros arī mūziku un teātri.
Arhitektūra, tēlniecība un glezniecība baroka laikā nestājas cita citai blakus kā renesansē, bet tiecas pēc subordinācijas. Tā, piemēram, baroka celtne cenšas iekļauties pilsētas vai parka plānojumā, skulptūra – arhitektūras interjerā vai dabas telpā, dekoratīvā glezniecība – ar perspektīvas līdzekļiem paplašināt reālās telpas apjomus.…
