Bedības un to tradīcijas latviešu folklorā

Latvieši miršanu uzskata par dabīgu norisi, par daļu no pasaules rituma, par Dieva likumu. No miršanas nebaidās, jo to saprot kā pāreju no dzīves šai saulē uz dzīvi Viņsaulē, Aizsaulē, Aizmūžā, Debesu valstībā, Paradīzē jeb Veļu valstībā. Bedības ir arī pēdējais mūža gods cilvēkam. Mūsu senči bija nāvi iztēlojušies kā turpinājumu šai dzīvei. Ticēja, ka cilvēks sastāv no auguma, dvēseles un veļa. Augums pēc nāves tiek nodots Zemes Mātei Mārai un viņas gādībā tas sairst un pārvēršas citās vielās. Mārai ir daudz un dažādi apzīmējumi: Pasaules Māte Mira, Zemes Māte, Veļu Māte, Ļaužu Māte, Lopu Māte, Meža Māte, Jūras Māte u.c. Dvēsele ir cilvēka garīgā daļa, labā un ļaunā vērtētāja, dzīves ziņas piepildītāja. Dvēsele atgriežas pie Dieva.…