Ka dzīvē mūžīgais pastāvības nav un viss ir padots nemitīgajai mainībai – iznīcībai un jaunradībai, to, kā šķiet, ir sajēguši un izjutuši arī mūsu tālie senči.
Mūžības priekšā viņu skats ir tīrs un drošs. Ar nesatricināmu mieru viņi skatās nākotnē. Nāve netiek ne domāta, ne izjusta kā atriebība, bet ir it kā pāreja citos – aizsaules dzīves apstākļos.
Tā arī senais latvis nāves nebijās, bet gan – centās sevi izsargāt no nelaimes. Kā visam citam dzīvē bija rasts savs sakars, tā arī nelaimei bija zināmi vēstneši, kas darīja iespējamu vēl laikā pret to uzstāties. Šos vēstnešus vajadzēja tikai zināt un saprast, tad nelaime vēl bija novēršama. Dīkā stāvēšana taču nekā nevarēja līdzēt. Tā radās darbība ar dziļāku mistisku sakarību, kas ar laiku palika par parašu.
Ja veci cilvēki dzirdēja vistu dziedam kā gaili, tad tas bija nelaimes (miršanas) tuvošanās vēstījums. Bet, lai to novērstu, tad noķēra vistu un meta pret durvīm, ja atsitās aste, tad nocirta asti, ja galva tad galvu. Ar to šķita nelaimi novērstu. Šī jēga arī attaisno seno ticējumu dažādo darbību.
Par nelaimes ziņnešiem bieži tiek uzskatīti dažādi dzīvnieki. Ja mājas tuvumā kala krustu, tad mājās kāds drīz mirs. Tāpat miršanas zīme bija, ja mājai pāri laidās krauklis, ja dzeguze nāk pie mājas kūkot, ja pūce mājas tuvumā neganti bļauj, ja gaudo suns vai sienā tirkst vērpējs u.t.t.
Ja pa sapņiem izkrīt zobs, rados kāds mirs, ja gana lopus, ved baļķus, būs drīzumā bērēs jābrauc. Veci ļaudis ticēja, ka par nāvi tiek šā vai tā iepriekš paziņots. Tā kāda māte pirms slima bērna miršanas dzirdējusi sapnī skaitam tautas dziesmu par krusta ciršanu.
Uz mūža beigām vecākie cilvēki jau laikus lika pagatavot zārku, ko sauca par mūža namu. To glabāja parasti bēniņos vai uz klēts augšas. Arī miršanas drēbes bieži jau bija šūdinātas, ko dažreiz vēl ilgus gadus dabūja glabāt pa lādēm, gan skapjiem, bet nereti nolika zārkā. Tāpat paša tika izraudzīta un noteikta kapa vieta. Visa šī rīcība nenesa traģisku raksturu, bet gan bija pilna iekšēja, paļāvīga miera, ejot pretim mūžības nenovēršamai gaitai.
Vēl XIII gs. kurši savus mirušos sadedzināja. Pēc skandināviešu parauga kaujā kritušos sakrāva ezera vai dīķa malā plostos vai laivās un aizdedzinot tos, palaida vējā un straumes varā. Sadegušā miroņa atliekas iekrita dzelmē, kur tās atrodas vēl mūsu dienās, piem., Talsu Vilku muižas ezerā un citur, kur atrod daudz senlietu.
Bieži arī veciem ļaudīm piemita īpašība noteikt savu miršanas brīdi, uz kuru tad svinīgi sagatavojās, apvilka īru veļu, pielūdza Dievu, izvēlēja savu mantu, lika sagatavot iesalu bēru alum un noteica bērēs aicināmos viesus un kas lai būtu pātarnieks vai apstāvētājs. Mirēja vēlēšanās tika turēta svēta, tāpēc arī to pēc labāka prāta izpildīja. Gan tāda tieša nāves pareģošana visiem veciem cilvēkiem nepiemita, tomēr uz savu pēdējo stundu tie gatavojās jau laikus iepriekš.
Veci cilvēki arī savus noslēpumus agrāk neizpauda, kā tikai tieši pirms nāves. Šie noslēpumi, galvenokārt, bija senas zintis, kur piederēja buramie, gan arī pūšamie vārdi. Agrāk tos neteica aiz iemesla, ka tad tie zaudētu spēku. Ja neviens no pēcnācējiem negribēja pūšamos vārdus uzklausīties, tad mirējs visus vārdus uzrunāja uz gaļas gabala un deva sunim apēst. Bet bieži gadījās, ka mirstot tos vairs nepaguva izstāstīt un tā līdz ar nelaiķi tie aizgāja aizsaulē.
…
