Bērnam pirmsskolas perioda beigās ir jāsasniedz attīstības pakāpe, kas ļauj viņam veiksmīgi iedzīvoties skolas vidē un sekmīgi tajā mācīties. Ja bērns pirmskolas periodā ir atradies vidē, kur ir bijuši labvēlīgi audzināšanas apstākļi, tad viņā viegli attīstās interesē par skolu. To veicinājuši ar lielu atsaucību uzklausīti visi viņa jautājumi, tika atbalstīts pats jautāšanas, interesēšanās process, tad tas būs stiprinājis bērna vēlmi būt skolā un izzināt visu jauno. Bērna uzvedībā, kuru ietekmējusi viņa ģimene un apkārtējā vide, izpaužas viņa dabiskās tendences. Bieži bērns ir spontāns, impulsīvs, bet patiess, viņu neierobežo nekādi nosacījumi, aktivitātes ir viņa pašizpausme. Bērna intelektuālās attīstības kvalitatīvā savdabība liecina par viņa psiholoģisko gatavību. Tās ir viņa personību raksturojošas iezīmes, bez kurām nav iespējamas sekmīgas mācības skolā.[2]
Pirmskolas vecuma bērnā bieži izpaužas paaugstināta pašizpausme, kurai ir liela nozīme. Tās pazemināšana var kļūt par bērna nesekmības cēloni skolā, jo rada bailes no neveiksmes vai pat atteikšanos izpildīt kādu uzdevumu. Labvēlīga situācija veidojas tad, ja vajadzība gūt panākumus ir stiprāka par bailēm no neveiksmēm, šādu stāvokli veicina arī gribasspēka attīstība.
Ar pedagoģisko gatavību skolai saprot noteiktu zināšanu, prasmju un iemaņu daudzumu, kas piemīt bērnam, uzsākot skolas gaitas. Te ietilpst prasme lasīt, skaitīt, atstāstīt. Ja bērns ir fiziski attīstīts, atvērti ieinteresēts par visu, pazīst burtus, prot nosaukt skaitļus un bez grūtībām iegaumē teikto, viņam skolas gaitu sākums grūtības nesagādās. J.A. Komenskis uzsver enciklopēdisku pieeju mācībās, kas nodrošina vispusīgu un pamatīgu izglītību. Nākošo skolas mācību sekmīgu apguvi būs veicinājusi arī bērna pašizpausme un pašpaļāvība. [3]
…
