Vārdu “bērns” vairāku tautu valodās var formulēt dažādi. Tas var būt domāts kā cilvēkbērns, dzimtas turpinājums, dzīvnieka mazulis vai arī nepieaugusi būtne.
Ar vārdu “bērns” parasti saprot kaut ko vēl nepiepildītu, kaut ko nepieaugušu. Tas, manuprāt, pasaulē ir iegājis kā kaut kādas lietas sākuma posms.
Šajā darbā aplūkošu bērnu tēlus, kas ir aprakstīti 20. gadsimta latviešu prozā.
Latvija ir apmēros ļoti maza valsts, bet tai ir skaista literatūra, kas ir kādus 150 gadus veca. Bet varbūt jauna?
Tāpat ir arī ar manis aplūkotiem bērnu tēliem. Viņi visi ir savā ziņā līdzīgi, tādi paši kā tā laika Latvijas politika. Šajās būtnēs slēpjas mūsu tautas vēsture, kas ir savā ziņā tik daudzkrāsaina, bet tajā pašā brīdī arī viengabalaina.
Visi bērni: Bille, Anita, Boņuks, Kalpa zēns, Jānis ir vienoti ar savu skatu uz dzīvi un pastāvošo iekārtu tajā.
Es aplūkošu bērnu no dažādiem skatu punktiem.
Bērnu tēli šajā darbā tiks apskatīti no saktu punkta, kā viņi izturas pret ģimeni, dabu, tradīcijām un draugiem.
Galvenais katram cilvēkam ir ģimene, tāpēc tā šajā darbā būs viena no tām tēmām, kurā bērns būs aplūkots visplašāk.
Tā kā katram bērnam ir atšķirīga vide, kurā viņš pavada savu bērnību, lielu nozīmi rakstura atklāšanā spēlē daba.
Svarīgas ir arī tradīcijas, kuras bērni izkopj un iemācās bērnībā. Tradīcijas ir atkarīgas no ģimenes nostājas pret dažādām lietām un reģiona, kurā bērns atrodas.
Svarīgu lomu mazā cilvēkbērna dzīvē spēlē draugi, kas atklāj pasauli tad, kad mātei un tēvam nav laika vai viņi paši nespēj izprast pasaulē notiekošo.…