Bērni ar kustību traucējumiem. Cerebrālā trieka

„Mēs katrs esam savādāks” – tā uz ārsta apgalvojumu – „tavs dēls ir savādāks kā citi” atbildēja Foresta Gamba māte, filmā Forests Gambs. Jā, es arī domāju, ka mēs katrs esam savādāki, atšķirīgi no citiem, mēs neesam vienādi. Mums katram ir atšķirīgs raksturs, temperaments, mums katram ir kāda slimība – iegūtas un iedzimtas, ārstējamas un arī tādas, kas nav ārstējamas. Bet tas pat ir labi, ka mēs esam dažādi, jo, ja mēs būtu vienādi, tad pasaule arī būtu vienveidīga. Pat eņģeļi mēdz būt dažādi – dažiem no tiem Dievs devis tikai vienu spārnu. Tomēr viņi lido. Dažkārt pat augstāk par tiem, kuriem ir divi spārni. Un varbūt tieši viņi ir tie, kas neļauj mums pārējiem aizmirst, kas šajā dzīvē ir galvenais – mīlēt. (1-25)
Šajā darbā centīšos uzzināt kas ir cerebrālā trieka, kādi ir tās cēloņi, tās ietekme uz bērnu, šādu bērnu psihiskās un psiholoģiskās īpatnības.
Ikviena cilvēkbērna ienākšana pasaulē līdzinās brīnumam, un daudzi pat uzskata – tieši šis brīnums padara ģimeni par īstu ģimeni.
Gaidot bērniņu ikviena topošā māmiņa un tētis zina, ka viņu bērns ir īpašs – tāpēc vien, ka tas ir viņu mazulis. Un tad tas notiek – mazulis ierauga pasaules gaismu. Un izrādās, ka viņš ir patiesi īpašs... Tik īpašs, ka ārsti viņu nekavējoties „apzīmogo” ar diagnozi – „bērns ar īpašām vajadzībām”.(...)
Tomēr laikam ritot, viss kļūst saprotams – nekas nemainīsies. Tā tas būs visu dzīvi. Tad kādā brīdī prāts un sirds nemanot pārkāpj izmisuma, aizspriedumu un šaubu robežu un sāk saskatīt līdz šim nepamanīto – bērns ir īpašs ne tikai tādēļ, ka attīstības ziņā atšķiras no citiem vienaudžiem. Bērnu īpašu mums padara viņa apbrīnojamā spēja ieklausīties, labdabība, viņa maigais raksturs, mīlošā sirds, siltais smaids, prasme sajust otra bēdas un uzmundrināt, netveramā fantāzija, mīlestība uz mūziku un tuviniekiem... Bērnā slēpjas kas vārdos neietērpjams. …