Gadu desmitus veselības aprūpes profesijas Savienotajās Valstīs aizvien vairāk tuvojās specializācijai (Doaley,1991). Zināšanu paplašināšanās, sevišķi tehniskajās jomās, ir radījusi fragmentāru un tādu kā atsevišķos nodalījumos sadalītu aprūpi, kā arī pieaugošu nespēju starp veselības aprūpes piegādātājiem skatīt klientu kā veselu un unikālu indivīdu (Clark,1997).Nopietnas bažas , kas saistās ar šīm tendencēm kļuva saskatāmas 70.un 80. gadu veselības aprūpes literatūrā. Šajā laikā radās tādi termini kā hotistisks. Biedrības, organizācijas un izglītības programmas tika veidotas lai sekmētu aprūpi, kas balstīta uz daudz holistiskāku pieeju.
Pretēji šim tika izstrādāta Ņūmenas Sistēmas Modelis. Tā oriģinālais mērķis bija stimulēt absolvējušās māszinību studentus veidot savu māsu praksi uz zināšanu sintēzi, kas iegūta no vispārējās izglītības, obligātajiem māsu kursiem, kā arī bezkaislīgas pieredzes. Zināšanu sintēze tika uzskatīta par nozīmīgu pamatu skatot klientu kā veselu un integrētu būtni. Rezultātā pirmais raksts , ka tika uzrakstīts par modeli ieguva daļēju nosaukumu, „Kopēja indivīda pieeja skatot pacienta problēmas”.
Betija Ņūmene 1970. gadā izstrādāja teoriju par veselības aprūpes modeli, lai atvieglotu mediķu izpratni par klientu vajadzībām no holistiskā viedokļa. Lai māsas studentes labāk izprastu pacienta aprūpes variabilitāti.
Pirmo riezi B. Ņūmena savu modeli publicēja 1972. gadā. Ņūmenas modelis atspoguļo Vispārējās Sistēmas teoriju- dzīvās atvērtās sistēmas būtību, kur teorija konstatē, ka visas daļas mijiedarbojas organisma ietvaros. …