Betons (no franču beton) – mākslīgs akmens materiāls, kuru iegūst samaisot cementējošas vielas (cements, kaļķi), pildvielas (smilts, šķembas), ūdeni un dažādas piedevas. Betons ir viens no svarīgākiem celtniecības materiāliem.
Betons ir viens no senākiem būvmateriāliem. Tas tika izmantots jau pirms mūsu ēras. Ūdens tvertnes sengrieķu pilsētā Spartā bija veidotas no oļu betona. Lielais Ķīnas mūris galvenokārt no kaļķu, grants un smilts maisījuma. Seni romieši izmantoja betonu dažādu masīvo būvju un tādu konstrukciju kā velvju, triumfālo arku, kupolu būvniecībai. Kā saistvielas izmantoja mālu, ģipsi, kaļķi, asfaltu. Kopā ar Romas impērijas sabrukumu 5. gs. pārtraucās betona izmantošana.
Tā atjaunojās tikai 18. gs. dažādās Rietumeiropas valstīs. Betona tehnoloģijas attīstība un pilnveidošana ir saistāma ar cementa ražošanu. 1756 angļu inženieris Džons Smitons uztaisīja pirmo mūsdienas betonu (hidraulisko cementu) ar šķembām, izmantojot drupinātus oļus un ķieģeļus kā saistvielu, un lika pamatus portlandcementa izgudrošanai. 1824. g. britu cementa ražotājs Džozeps Aspdins ieguva patentu uz portlandcementa izgatavošanu.
Dzelzsbetona izgudrošanu parasti saista ar franču dārznieku Žozefu Monjē. Viņš nodarbojās ar palmu audzēšanu siltumnīcās, kuras pēc tam māla podos sūtīja Anglijā. Pa ceļam daudzi podi sasitās, un palmas gāja bojā. Tad Monjē paņēma 2 dažādas mucas, vienu ielika otrā, telpu starp tiem piepildīja ar metāla stiegrām un ielēja ar betonu. …