Betons un tā izmantošana celtniecībā

1. Visppārīgās ziņas par betonu.

Betons ir mākslīgs akmensmateriāls, kas izveidojas, sacietējot noteiktā proporcijā sajauktam saistvielu, ūdens, pildvielu un speciālo piedevu maisījumam. Līdz sacietēšanai šo maisījumu sauc par betonmasu. Saistvielas un ūdens ir aktīvās betonmasas sastāvdaļas. Tām ķīmiski mijiedarbojoties, veidojas jauns savienojums – lipīga iejava, kas plānā kārtiņā pārklāj smalko un rupjo pildvielu graudiņus un, pamazām sacietējot, sasaista tos. Tādejādi betonmasa pārvēršas izturīgā, monolītā mākslīgā akmenī – betonā. [1; 5]
Betons ir viens no senakajiem būvmateriāliem. Tas izmantots jau pirms mūsu ēras. Kā liecina pētījumi, Senās Grieķijas pilsētā Argosā vaļējais ūdensvads bija veidots no marmora šķembām ar kaļķa javu. Ūdens tvertnes sengrieķu pilsētvalstī Spartā bijušas veidotas no oļu betona. Lielais Ķīnas mūris galvenokārt veidots no kaļķu, grants un smilts maisījuma. Arī romiešu arhitekts un inženieris Vītruvijs 1 gs. 2.pusē p.m.ē. savā traktātā „Desmit grāmatas par arhitektūru” apraksta betona izmantošanu ostu, ēku un vaļēju ūdensvadu būvē.[1;5]
Viduslaikos betonu lietoja arvien retāk, sevišķi – pēc ķieģeļu ražošanas rūpniecības uzplaukuma sākuma – betonēšanas darbu paņēmieni aizmirsās un pamazām gandrīz izzuda. 19.gadsimtā, sakoties cementa ražošanas straujai attīstībai, no jauna attīstījās un plaši izvērsās betona izmantošana ēku un dažādu inženierdarījumu būvniecībā. Tieši šo betona renesansi var uzskatīt par mūsdienu betona darbu pirmssakumiem, jo tajā, atšķirībā no agrāk izmantojamām saistvielām – ģipša, kaļķiem, maliem, par saistvielu sāka izmantot cementu.[1;5]
…