Bezdarbs – sociāli ekonomiska parādība, kura raksturojas ar to, ka ekonomiski aktīvi iedzīvotāju daļa netiek nodarbināta sabiedriskajā ražošanā (preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā). Bezdarbs ir un paliek visaktuālākā tirgus saimniecības ekonomiskā un sociālā problēma, kas ir aktuāla jebkurā valstī. Neliela apjomā bezdarbam ir jābūt normāla tirgus apstākļos. Kāds vienmēr sev meklēs piemērotāku darbu, kāds centīsies stāties darba attiecībās pirmo reizi u.t.t. Jebkurā momentā kādas darba vietas ir brīvas un ir cilvēki, kas tās meklē un, kas arī necenšas atrast darbu.
Līdz 1990.gadam iedzīvotāju nodarbinātība Latvijā bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošos ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. 90.gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecība pārorientētos uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. 1992.gada 15.janvārī stājās spēkā likums “Par nodarbinātību”, un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija. Reģistrētais bezdarba līmenis no 2.3% reģistrācijas pirmajā gadā pieaudzis līdz 9.3% 1999.gada beigās un pašlaik ir samazinājies līdz 7,7% 2006. gadā.
Attiecībā uz bezdarbu, svarīgi ir noteikt gan esošo bezdarba līmeni, gan arī klasificēt pa bezdarba veidiem. Atšķir brīvprātīgo un piespiedu bezdarbu. Visās attīstītās tirgus ekonomikas zemēs ir tādi, kas nestrādā, darbaspēku nepiedāvā, un ir bezdarbnieki, kas alkst, lai viņu darbaspēka piedāvājumiem būtu atbilstošs pieprasījums. Brīvprātīgu bezdarbnieku kā bezdarbnieku nevar ekonomiski raksturot. Viņš vispār vai ierobežotā laika posmā nav darba spēju piedāvātājs darbaspēka tirgū.
1.Sievietes mātes, kas nolēmušas vismaz līdz noteiktam vecumam bērnus audzināt ģimenē.
2.Sievas, namamātes, kuru vīri spēj ģimeni pilnīgi nodrošināt.
3.Rantjē, cilvēki, kas nekur nestrādā, neveic arī pārvaldes funkcijas, bet it labi pārtiek no noguldījumu un parādzīmju procentiem, vērtspapīru dividendēm.
4.Zelta jaunatne, kas parazitē uz savu vecāku ienākumu rēķina.
5.Profesionālas mīļākās vai mīļākie.
6.Ilgstoši bezdarbnieki, kas zaudējuši ne tikai savu kvalifikāciju, bet arī cerību un velmi no jauna kļūt par darba ņēmējiem.
7.Hroniski alkoholiķi, narkomāni, ubagi, visi tie, ko dēvē par “skrandu proletāriešiem”, kas principā nevēlas strādāt un piedāvāt savu darbaspēku darbaspēju tirgū. Sestā un septītā grupa dažkārt saplūst.
8.Frikcionālais jeb berzes bezdarbs - Katru gadu dažādu cēloņu dēļ miljoniem cilvēki maina savas darbavietas. Daudziem cilvēkiem vajadzīgs zināms laiks, lai atrastu citu darbu. Laiku starp vecā darba nobeigumu un jaunā darba sākumu sauc par frikcionālo bezdarba laiku. Tas ir īslaicīgs, pagaidu bezdarbs, kad personas meklē jaunu vai labāku darba vietu vairāk nekā četras nedēļas.…