Darbs nodrošina iespēju ne tikai pelnīt iztiku, bet arī pilnībā piedalīties valsts sabiedriskajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē. Pāreja uz tirgus ekonomiku izraisījusi Latvijas Republikā daudz būtisku izmaiņu darba tirgū. Padomju laikam raksturīgās neierobežotās darba vietas radīšanas un darbaspēka pieprasījuma vietā parādījies oficiāli atzīts bezdarbs.
Padomju Latvijā darbaspēka pieprasījums tautsaimniecībā kopumā pārsniedz piedāvājumu, ko varēja nodrošināt vietējie darbaspēka resursi. Rūpniecības uzņēmumu celtniecība Latvijas Republikā izsauca lielu imigrantu pieplūdumu no visas PSRS teritorijas. Šādas politikas rezultātā Latvijā izveidojās situācija, ka latvieši galvenokārt dzīvoja laukos un mazajās pilsētiņās, bet cittautieši, kas iebrauca Latvijā pēc Otrā Pasaules kara – lielajās pilsētās.
Ekonomikas pārstrukturizācija skārusi Latvijas iedzīvotājus gan laukos, gan pilsētās. Pēc kolhozu un padomju saimniecību likvidācijas laucinieki apvienojās paju un statūtsabiedrībās, vairākums no kurām beidza pastāvēt divu gadu laikā, strauji paceļot bezdarbnieku skaitu laukos.
Pēc PSRS sabrukuma izrādījās, ka liela daļa Latvijas uzņēmumos ražotās produkcijas praktiski nevienam nav vajadzīga zemās kvalitātes vai zemās pašizmaksas dēļ. Ņemot vērā produkcijas realizācijas grūtības, izejvielu, elektrības un apkures dārdzību, ļoti daudzos lielos uzņēmumos ražošana tika samazināta, bet personāls izbrīvēts.
Paralēli darbaspēka izbrīvēšanas procesiem lauksaimniecībā un rūpniecībā, notiek jaunu darba vietu radīšana privātajā sektorā. Bet jauno uzņēmēju iniciatīva darba vietu radīšanā pagaidām nepārspēj darba vietu likvidācijas tempus valsts sektorā.
Pēdējo gadu laikā notikušās kvalitatīvās makroekonomiskās pārmaiņas Latvijā, ekonomiskās situācijas pasliktināšanās 1992. – 1993. gadā saasināja iedzīvotāju nodarbinātības problēmas.
Kopš bezdarbnieku reģistrācijas uzsākšanas 1992. gada janvārī, bezdarbnieku skaits ir turpinājis strauji pieaugt . Uz 1993. gada 1. janvārī Nodarbinātības valsts dienestā (turpmāk tekstā – NVD) bija reģistrēti 31,3 tūkst. Bezdarbnieku, uz 1994. gada 1. janvārī –76,7 tūkst. Bezdarbnieku un uz 1995. gada 1. janvārī –84,0 tūkst. jeb 6,5 no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Sieviešu īpatsvars bezdarbnieku vidū pakāpeniski samazinās: 1992. gada beigās starp bezdarbniekiem bija 58.8% sievietes, 1993. gada beigās – 52,1% un 1994. gada beigās – 51,9%. Stāvoklis krasi atšķiras Latvijas galvaspilsētā Rīgā, kur no 12,5 tūkst. reģistrējamiem bezdarbniekiem ir 68,0% sieviešu.
Latvijas Republikas likumā “Par nodarbinātību” teikts; “Par bezdarbnieku atzīstams darba spējīgs Latvijas Republikas pilsonis vai ārvalstnieks (bezpavalstnieks), kurš saņēmis pastāvīgas uzturēšanas atļauju vai kuram pasē ir iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas kodu un kurš nestrādā, ir darbaspējas vecumā, kuram nav citu ienākumu vismaz minimālās algas apmērā, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu, ir reģistrēts nodarbinātības valsts dienestā pēc pieraksta vietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā”.…
